— Ak tu gudrinieks!
Tikai baronam šis joks nebij īsti pa prātam.
— Nē, nē, tā tā lieta neiet!— viņš, kaut arī ar smaidu, tomēr noteikti pretojās.— Kur muižnieks vairs var likt tādu karieti, kurā vizinājis zemnieku puisi? .. . Tad labak teiksim tā: ja tu mani apdzersi, tad kariete ar abiem melņieni pieder tev! Vai esi ar mieru?
— Labi.
— Tad saderam!— Barons piecēlās un sniedza roku melngalvju sabiedrības loceklim Bērensam.
Pārējie viesi, uzlikdami arī savas rokas uz derētāju savienotām rokām, līgumu apstiprināja.
— Tad sāksim!— Barons nosēdās pie galda, uzaicinādams Ermani sēsties tam iepretim.— Ei, Zauer! Sāc sniegt alu! Dod man klapkannu!
Saimniekam viss miegs bija jau nozudis, kad pazina ienākušo laivinieku. Bet nu, kur sākās trakā sadzeršana, viņš kustējās kā uz atsperēm. Un kā gan ne: lūk, šos pašus trīs stopus — klapkannu, ko tagad barons dzer vienā vilcienā,— parastie viesi — vesels pusducis — tukšo palēnām visu vakaru.
Kad barons bija kannu izdzēris, Ērmanis lika sev padot to pašu mēru un iztukšoja tāpat vienā vilcienā.
Klātesošie, arī kārtīgi iedzērāji, asistējot derībām, dzēra no saviem parastiem kausiem un sasprindzināti gaidīja tālāko.
Pēc īsa brītiņa laivinieks pamāja saimniekam:
— Pilnkannu!
Visu acis pārsteigumā iedzirkstījās: astoņi stopi alus! Kā puisis tos veiks?
Zauers piepildīja lielo kannu un nolika Ērmaņa priekšā.
— Uz godātā barona veselību!— Tas pacēla ar vienu roku smago mēru un, nodzēris pusi, atvilka elpu; tad ar otru vilcienu iztukšoja līdz dibenam.
— Pilnkannu!— ierēcās muižnieks.
Saimnieks nolika viņa priekšā jau sagatavotu trauku.
Resnais to iztukšoja tāpat divos paņēmienos.
— Vēlreiz to pašu mēru!— viņš atkal ierēcās un, kad saimnieks no jauna bij kannu piepildījis, lēni sūkdams, iztukšoja to — vienā vilcienā!
Sacēlās gaviles. Izbrīnu pilnie skati skraidīja no viena sacīkšu dalībnieka uz otru. Muižnieka acis bija piesarkušas un krietni izspiedušās uz āru. Bet Ērmanis sēdēja mierīgs, it kn būtu tikai slāpes dzesējis.
— To es dzēru uz tavu veselību, puiš, — barons teica, jau atraugādamies.— Ja tu tagad ar to pašu man nevari atbildēt, tad es uzskatu, ka tu esi derību pazaudējis un tavam aizbildnim Bērensam jāsamaksā man pieci simti dālderu.
Ērmanis pasmaidīja un paraudzījās uz melngalvi.
— Kā? Vai nevari vis vairs?— muižnieks iesmējās.
- Vai raugies jau uz savu derības turētāju?
— Man, godājamais barona kungs, būtu kāds iebildums,— Ērmanis, smaidam neizgaistot, atbildēja.
— Un tas būtu?
— No sākuma man nebij lielas slāpes un es domāju, ka varēšu smuki lēnām dzert. Bet nu, redzot, ka jums slāpes lielas, ari es sāku tās just.
— Kad tevi! Es nesaprotu, kas tas par iebildumu!
— Nu, ka jums jāļauj man slāpes dzesēt.
— Pie vella! Es tak saku: dzer! Ņem pilnkannu!
— Tas mērs man, tagad iesilušam, ir par mazu.
— Deviņi pērkoni! Tad prasi lielāku mēru!
Ērmanis pamāja saimniekam:
— Spaini alus!
Zauers piepildīja spaini, nolika to laivinieka priekšā.
— Uz godājamā barona kunga veselību!— puisis abām rokām pacēla spaini, pielika pie lūpām, izdzēra to lielā pusē, atņēma elpu un ar otru paņēmienu iztukšoja.
Atkal nošalca klātesošo gaviles.
— Spaini!— gluži aizsmacis ierēcās resnais.
Ar to viņš vairs galā netika. No visa spēka piespiezda- mies, tas nodzēra tikai pusi, nolaida spaini uz grīdu un, smagi elsodams, atzinās:
— Esmu derību pazaudējis . . . Sim puisim pieder mans pajūgs ar ratiem .. .
Viesi vēlēja laimes melngalvim, sita uz pleca Ērmanim un izteica atzinību ari baronam.
Muižnieks piecēlās un iztenterēja laukā, sētā. Ērmanis palika sēžot.
Puisis domāja:
«No vienas puses, ir ļoti labi. Zirgs un rati man ir; ja tik nu laimētos nemanītiem tikt laukā pa pilsētas vārtiem. No otras puses, tik nelāga dūša, kā savu mūžu nav bijusi. Vēderā urkšķ un burkšķ, it kā tur vārītos samazgu katlis; pilns viņš ir, bet ēst gribas kā negudram … Nez, ja nolaistu ūdeni, varbūt kļūtu labāk .. .»
Barons atgriezās.
Svaigajā gaisā viņš bija labi atžirdzis.
. . . puisis abām rokam pacēla spaini . . .
— Kad tevi!— viņš šķendējās.— Es visu savu mūžu neko citu neesmu mācījies kā dzert un tomēr tiku uzveikts.
Vajadzēja man labāk saderēt uz ēšanu, ar ko ari esmu nepārspējams.
— Lai iet!— iesaucās melngalvis.
— So pašu puisi stādi man pretī?
— So pašu!…
— Lai notiek!
Nu Ērmanis nobijās. Nē! Patlaban viņš ne kumosa nevarētu dabūt lejā, kā arī nejuta izsalkumu.
— Kā tu domā, Zeltiņ?— Bērenss griezās pret puisi.
Ērmanis brīdi padomāja, tad teica izlikdamies:
— Ja jau jūs, kungs, liekat, tad jāpaklausa, bet pirms gan gribētu aplūkot vinnēto karieti.
— Ej apskati!— barons pamāja.— Tie ir zirgi, kam līdzīgus visā Kurzemē neatradīsi. Un arī rati nav slikti.
Ērmanis piecēlās, paņēma no saimnieka latarnu un izgāja uz nojumu, kur parasti mēdza novietot kungu pajūgus.
— Tik lepna pajūga man nemaz nevajadzēja,— viņš nomurmināja, pacēlis gaismu pie karietes ādas pārklāja, un gribēja griezties atpakaļ, bet, izdzirdējis aiz sevis kaut ko ierūcamies, atkal paraudzījās ar paceltu latarnu.
Ratos žāvājās vīrs ar zeltu izrotātā mētelī un cepurē, kādos daži Kurzemes muižnieki pēc franču parauga ietērpa savus kučierus. Ērmanis bieži bija redzējis tādus uz Daugavas pārceltuves ceļā no Kurzemes uz Rīgu.
— Ei, kas te?— miegā iztraucētais karietes sargs iesaucās.
Ērmanis no balss pazina to pašu vīru, kura sarunu ar iebraucamās vietas zirgu puisi bija noklausījies Bebrukar- klāja torni.
— Nekas, nekas,— viņš atbildēja,— es domāju, ka te būtu ērberģa puisis Jānis.
— Tas gul stallī.
— Nu nekas, lai izgujas.— Ērmanis gāja atpakaļ uz iekšu. Pēkšņi tam ienāca prātā brīnum jauka iedoma. Viņš pat nopurinājās priekā.