Ērberģī kungi atkal sēdēja pie galda.
— Nu,— barons teica puisim,— mēs ar Bērensu tagad saderējām uz ēšanu — par pieci simti dālderiem. Ja es tevi pārēdišu, tad viņš ar to naudu būs pilnīgi samaksājis manus zirgus un pajūgu, ko dzerdams paspēlēju. Man zaudējuma nebūs, un viņš būs ticis vajā no liekas naudas, jo kas ir pieci simti dālderu bagātam tirgotājam, melngalvim un vecpuisim! . .. Bet saki — kas man jāliek pretim, ja varbūt tu uzvarētu?
— Ko es varu daudz vēlēties?— Ērmanis tikko apslēpa savu prieku.— Tādā gadījumā dodiet man pie tā pajūga vēl klāt jūsu kučiera skaisto mēteli un cepuri. Tad varēšu lepni braukt uz bukas.
— Lai notiek!— barons sita saujā Bērensam.— Ja man nav pajūga, tad ari kučieris ir lieks. Lai tas iet kājām atpakaļ uz Kurzemi bez mēteļa un cepures. Ir silta vasara.
Atkal klātesošie apliecināja deribas. Saimnieks gāja celt augšā kalpones, lai sāk cept un sutināt.
Pēc stundas jau galdā sāka parādīties pirmie ēdieni. Ērmanis nespēja rit lejā siekalas, kas nemitīgi saskrēja mutē, raugoties vistu cepešos, sinepju gaļā, cūkas šķiņķos.
Sākās ēšanās. ,
Atkal Ērmanis uzveica resno kurzemnieku lielkungu.
Jau pamalē taisījās svīst maza gaismiņa, kad uzvarētājs — brīnišķā labsajūtā, kādu saprot tikai izsalcis cilvēks, ticis pie labām vakariņām,— uzvilcis mugurā barona kučiera skaisto mēteli un uzmaucis pār acīm viņa platmalaino cepuri, laida ar kungu pajūgu laukā no ērberģa pagalma.
Vēl Riga nebij pamodusies, kad Ērmanis klusi piebrauca pie Bebrukārklāja torņa, nonesa zemē un noguldīja karietē vārgos draugus un izbrauca atkal pa Audēju vārtiem Iekšvalnī. Tad tornī atskanēja zvans — zīme, ka pilsētas ārējos vārtus atslēdz. Ērmanis uzšāva brašajiem zirgiem, kuri staltos rikšos tuvojās Smilšu vārtiem. Sargs tikko bija vārtus atvēris.
— Kas tur?— viņš nomiegojies uzsauca ašajam braucējam.
— Vai nepazīsti kungus!— lepni atsaucās Ērmanis un laida laukā no pilsētas, ka tilts vien norībēja.
10. nodaļa KĀ GRĒKU PLŪDOS
Vasara gāja uz beigām. Rīdzinieki pamazām aizmirsa visu prātus viļņojošās ļauno garu dēkas, jo pilsētu sāka mākt citas — gan mazāk šausminošas, bet daudz nopietnākas briesmas — kara draudi.
Arvien neatlaidīgāk klīda apkārt baumas, ka Gustavs Ādolfs taisoties sagraut Rigu. Jau marta beigās Jakobs de la Gardie no Somijas pilsētas Borgo sava karaļa uzdevumā bija pieteicis Polijai karu. Nekā aktīva pret Sigismundu zviedri vēl nebija uzsākuši, un taisni tas padarīja jo ticamākas valodas, ka Stokholmā notiekošo gatavošanos — kuģu būves, karaspēka vervēšanu un munīcijas piegādāšanu — veicot galvenā stratēģiskā punkta, Rīgas, iznicināšanai.
Rātē gandrīz ik dienas notika drudžainas apspriedes: ko darīt, kad Gustavs Ādolfs parādīsies pie Rīgas vaļņiem? Visi bija vienisprātis, ka karš pret zviedriem — vienas ticibas brāļiem — stāv pretrunā ar rīdzinieku reliģiskām jutām. Bet, no otras puses, no politiskā saprāta vadoties, labprātīga padošanās Gustavam Ādolfam būtu nodevība pret poļu karali — Rīgas kungu. Visdedzīgākais zviedru orientācijas aizstāvis bija Toms Rams, sava svaiņa Her- maņa Samsona atbalstīts un iekarsēts. Turpretim abu sievastēvs, vecais birģermeistars Eks, pielietoja visus spēkus, lai karstgalvīgo znotu tieksmēm liktu ceļā šķēršļus un Rātē neļautu izpausties domām par pilsētas labprātīgu padošanos.
Tā beidzot pienāca 4. augusta rīts, kad Rīgā iejoņoja Rātes izlūks ar ziņu, ka pie Daugavgrivas ieradusies mil- ziga flotllija zem zviedru karoga.
Lielā uztraukumā rātskungi saradās uz sēdi, ziņoja trauksmi pa visu pilsētu un tikai tagad sāka drudžaini gatavoties: izlabot pilsētas nocietinājumus, uzmest jaunus vaļņus, pārbaudīt lielgabalus. To pašu rit' sūtīja vēstnieku uz Varšavu pie poļu karaļa pēc palīga, bet — no otras puses — Rāte noraidīja ieradušos Kurzemes muižniecības pārstāvja piedāvājumu nākt pilsētai talkā ar kurzemnieku jātniekiem un karakalpiem, atrazdama viņu algas prasības par augstām.
Pa tam Rāte turpināja savu darbu. Par iecirkņu pavēlniekiem apstiprināja rātskungus Gothardu Vellingu, Jirgenu Heku, Johanu Srēderu un Lorenci Cimmermani; turklāt izvēlēja par pilsētas aizstāvēšanas vadītājiem Tomu Ramu, Ludvigu Hintelmani, Joahimu Rigemani un Nikolaju Barnekenu.
Beidzot izdeva pavēli nodedzināt priekšpilsētas un sadzīt apkārtējos iedzīvotājus Rīgas mūros. Atvērās visi vārti, kas pirmā uztraukuma brīdi bija noslēgti, un sardzes priekšnieka kapteiņa Salderna nodaļas izgāja uz Forburgu, Lazta- diju un Pārdaugavu izpildīt savu uzdevumu. Viņus pavadīja jauniecelti aizsardzības vadītāji un iecirkņu pavēlnieki, lai palīdzētu uzturēt kārtību dedzināšanā un bez pajumta palikušo ļaužu nogādāšanā pilsētas mūros.
Pirmais dūmu stabs pacēlās Forburgā, tad pie putnu kārts aiz Smilšu vārtiem. Brītiņu vēlāk ari Laztadijā izšāvās liesmas. Uz Pārdaugavu un Sarkano torni nosūtītais Barnekens vēl kavējās. Viņam bija žēl atdot liesmām Sarkanās dzirnavas ar dižo, augsto torni. Turklāt niecīgās zvejnieku būdeles bija izkaisītas pa visu krastu un te vajadzēja pielikt uguni katrai atsevišķi, ar ko darbs gāja gausāk kā citur. Bet ari tās drīz sāka kūpēt, un nabaga ļaudis sirodami un vaimanādami vāca no degošām mītnēm laukā savas mantiņas, kaut arī visu nekādi nespētu nest sev līdz uz Rigu. Zeltiņos aiz Abates salas, pilnīgi krūmāju apaugušajā namell, iebruka daži karakalpi ar lāpām un uzsauca iemītniekiem, kuri vēl gulēja — laikam pēc nakts zvejas:
— Ceļaties! Glābjaties pilsētā!
Ērmanis, Pēteris un Andris uzšāvās kājās un, berzēdami miegu no acīm, vēl lāgā neaptvēra, kaš notiek.