Viens no kareivjiem piebāza lāpu pie guļas vietas salmiem.
— Jods lai sasper!— iesaucās Pēteris.— Kas tad nu?!
— Zviedri nāk uz Rīgu! Visiem apkārtnes iedzīvotājiem jābēg pilsētā.
— Ak tad klāt jau gan?— nožāvājās Ērmanis.— Tīrais posts . . . Tik labi mēs sākām iedzīvoties.
Arī Pēteris neizskatījās apmierināts par jauno ziņu. Turpretim Andra acis gandrīz priecīgi iemirdzējās.
Pa tam sausie salmi jau dega gaišās liesmās. Karakalpi steidzās tālāk.
Arī mūsu trīs draugi bija spiesti atstāt degošo būdu. Viņi izgāja cauri krūmiem krastmalā un ieraudzīja visu Rīgas apkārtni liesmās.
— Hm … ko nu darīsim?— bažīgi iejautājās Pēteris.
— Dosimies uz Rīgu!— Andris moži teica.— Aizstāvēsim pilsētu pret uzbrucējiem!
Pēteris saprata drauga ilgas — tikt atkal Rīgā un meklēt Rūtu. Kad abu brūces sāka sadzīt un jau varēja staigāt, viņš bieži ieminējās par Rīgu, tak abi pārējie biedri arvien mēdza novirzīt sarunu uz citām lietām, jo tiem nebūt netikās vēlreiz izbaudīt grūto cietuma dzīvi. Bet Andra sirds ņēma pārsvaru pār prātu.
— Uz Rīgu, uz Rīgu . . .— Pēteris norūca.— Tur jau mūs necieš.
— Tagad, es ceru, cietis,— Andris mēģināja pārliecināt biedrus.— Kad briesmas draud, tad katrs palīgs ir labs.
Draugu sarunu pārtrauca laipna, mierīga balss, sveicinot:
— Tas Kungs lai ir ar jums, draugi!
Viņu priekšā stāvēja pāters Jans, pacēlis mazliet roku kā svētībā.
— Un ar tavu garu!— atbildēja Ērmanis, piesteigdamies skūpstīt pātera roku.
Viņa priekšzīmei sekoja ari Pēteris ar Andri.
— Grūtas dienas mūs piemeklē,— jezuīts turpināja valodas nopūzdamies.— Varbūt jau šodien zviedri ielenks pilsētu. Kaut gan viņu ieņemt tik viegli naidniekam neizdosies, tomēr Rīgas karaspēks ir loti niecīgs. Nupat es pavadīju un palaidu ceļā uz Varšavu kādu viru ar ziņojumu un lūgumu pēc palīga. Mūsu žēlīgajam karalim ir lieli karapulki, ko sūtīt šurp, bet tas nevar tik ātri notikt. Pagaidām Rīgai jāturas pašu spēkiem. Jūs ari dodaties uz pilsētu? Jā, jā, katrs brašs varonis tagad krīt svarā.
— Mēs labprāt ietu,— Ērmanis paraudzījās uz biedriem,— bet Rāte mūs vajā un met cietumā.
— To viņa nedrīkst darīt!— pāters Jans sacīja ar uzsvaru.— Tagad tā ir atbildīga par katra Rīgas aizstāvja dvēseli. Turklāt es un visa mūsu kolēģija uzņemamies jūsu aizsardzibu. Jums varbūt būs zināms, ka mēnesi pusotra atpakaļ, kad Rātes tiesa taisījās jūs notiesāt, es ar pāteri Gregoriju iejaucos un piespiedu ķecerus pielaist ari mūs noklaušināšanā. Viņi saprata, ka tādā gadījumā nespēs neko darīt, un bija gandrīz priecīgi, ka atrada torņa kambari tukšu . . . Bet sakiet man — ar kādu laimīgu gadījumu jums izdevās tik noslēpumaini pazust?
— Draugi mums palīdzēja,— Ērmanis teica.
— Draugi?— Jezuīts viltīgi paraudzījās Andrī.— Jā, jā, es saprotu un nebūt neizbrīnējos, kad kambari atrada tukšu. Bet tumšie ķeceri domāja tikai par burvībām … Tātad mēs dosimies uz pilsētu?
Pēteris ar Ērmani saskatījās, vēl šaubīdamies. Bet Andris, domādams tikai par Rūtu, teica visu vārdā:
— Jā, godājamais tēvs!
— Esiet pilnīgi bez raizēm!— Jans drošināja.— Jūsu vieta būs uz vaļņiem — darbā, un atpūtu atradīsiet, ja vēlēsaties, mūsu kolēģijā vai arī pilī, kur burggrāfa sardzībā neviens nedrīkstēs jūs pat greizi uzskatīt.
Visapkārt Rigu apņēma liesmu jūra.
Ērmanis bija ar mieru. Ari Pēteris, gan vairāk Andra sirdslietas iesildīts, piekrita. Viņi devās uz laivu.
Visa Daugava mudžēja no pāribraucējiem. Lielais plosts, tikko turēdamies virs ūdens no uz tā sadzītiem zirgiem un mājlopiem, līgoja uz Rigu. Visi steidzās paglābties no ienaidnieka aiz drošajiem mūriem, kaut gan bieži atskatījās atpakaļ uz savām degošām būdām un iedzīvi, ko varbūt tikai pēc daudziem gadiem ar Dieva palīgu un grūtām pūlēm izdosies atjaunot.
Visapkārt Rīgu apņēma liesmu jūra.
Kā kādreiz Ararats grēku plūdos, tā tagad stiprais Rīgas cietoksnis liesmu jūras bangās likās nabaga bēgļiem droša glābiņa klints.
Un patiesi kņada un burzma pilsētā, kurā pa visiem vārtiem plūda iekšā tūkstošiem apkārtnes zemnieku, varēja ļoti līdzināties Bībeles grēku plūdu teikas apstākļiem.
Pāters Jans ar mūsu trīs draugiem iegāja pa Sāļu vārtiem un pāri Rātslaukumam devās uz Jēkaba baznīcas pusi.
Toms Rams, rikodams karakalpu nodaļas pie rātsnama durvīm, neviļus pajnanlja ļaudis — trīs vella kalpus. Un nevis peles izskatā, kādā bija redzējis tos izbēgam no cietuma, bet gan dzīvu cilvēku veidā.
Viņš nobālēja un aprāvās.
— Kas ir, godājamo Ram?— pārsteigts jautāja sardzes komandieris Salderns, kad rātskungs apklusa pavēles pusvārdā.
Viņš sekoja ar acīm Rama sastingušajam skatienam un ari pazina trīs puišus, kuri kādreiz bija pieteikušies viņa dienastā, kā vella kalpi apcietināti un ar Nelabā mākslām atkal izgājuši no torņa cietuma.
Bet kapteinim Saldernam, norūdītam kareivim, paniskās bailes bija svešas. Viņš mēģināja pat jokot:
— Kā grēku plūdos! . . . Visa radība steidz glābties no briesmām Noasa šķirstā .. . Nav brīnums, ka ari ļaunie gari grib uzturēt savu dzimtu .. .
Uz laukuma atradās vēl citi, kas pazina mūsu trīs puišus.
Sarkanmatainai torņinieka meitai Annai paspruka kluss izbaiļu iekliedziens, ieraugot Andri. Bet viņa tūlīt nomierinājās, ieraudzījusi viņam blakus pāteri Janu, atcerēdamās jezuītu sarunu ar Rātes tiesnešiem uztraucošajā tiesas dienas rītā ārā aiz loga. Nav ko raizēties, kad katoļu garīdznieku kolēģija ņem puišus savā sardzībā. Tiem ir tomēr liela vara.
Vēl otrs maigu acu pāris pavadīja Andri, kad tas ar pavadoņiem iegriezās aiz rātsnama Krāmera ielā.