Sis acu pāris piederēja mazajai Svētā Pētera baznīcas ķestera meitai Lēnei.
— Ak, Dievs!— viņas lūpas izdvesa.— Sis skaistais, brašais puisis ari nāk palīgā Rigu aizstāvēt! Viņš cīnīsies kopā ar pilsoņiem uz vaļņiem, un varbūt man būs izdevība tam pienest ūdeni — padzerties . . .
11. nodaba GUSTAVA ĀDOLFA NOMETNĒ
Zviedru kuģi, noenkurojušies pie Daugavas grīvas un izcēluši karaspēku Mīlgrāvī, jau ceturto dienu gaidīja ierodamies karali, kuru pēkšņi uzbrukušajā vētrā ar dažiem kuģiem atšķīra no galvenās flotes dajas un aizdzina uz Igaunijas krastiem. Admirālis Gillenjelms, zinādams valdnieka nodomu — vispirms doties uz Rīgu —, izvairījās pārāk tuvu piebraukt Daugavgrivas cietoksnim, lai izbēgtu lieku apšaudīšanos, jo, ja Rīga būs zviedru rokās, tad Daugavgrivai tā kā tā nāksies padoties varbūt pat bez neviena šāviena. Tā armija apmetās nometnē Daugavas labajā krastā aiz vecā cietokšņa drupām, kurš agrākos laikos bija atradies še un tikai ne visai sen uzcelts kreisajā krastā.
Jau malā ceļoties, zviedri bija redzējuši degam Rīgas priekšpilsētas un zināja, kas viņus gaida. Bet, tāpat kā apdraudētā pilsēta ar bailēm gaidīja ielenkšanu, arī dīkā stāvošais ienaidnieks ar cīņas prieku gaidīja to brīdi, kad to sūtīs kaujās.
Sevišķi nepacietīgs bija kāds viņa majestātes leibpulka kapteinis, virs pusmūžā, pēc diezgan prāvā vēdera, piesarkušās sejas un aizpampušajiem acu plakstiņiem spriežot, liels izēdājs un iedzērājs. Tas ik dienas ar dažiem saviem ļaudīm izjāja sirojumos uz pilsētas pusi, novēroja apcietinājumus, draudēja ar dūri pret vaļņiem un neizsīkstošā vārdu plūdumā lielījās, nozākādams rīdziniekus un gandrīz vai debesīs celdams sava pulka varenību un slavu.
Ari šodien viņš staigāja pa visu nometni, dižodamies ar gaidāmām kaujām, it kā jau būtu tās izcīnījis. Kareivji viņu pazina un nepiegrieza daudz vērības tā mēļošanai.
Te atsitās vaļā kādas telts durvju aizsegs, uz kura bija uzšūtas pulka karodziņa krāsas — dzeltens un zils. Iznāca plecīgs vīrs pulkveža tērpā un, mēģinādams balsij piešķirt bargu skaņu, iesaucās:
— Kas tad tas te par balmuti tā lielās, it kā Rīga jau būtu ieņemta un mums, pārējiem, nekā vairs neatliktu?
Resnais kapteinis sveicināja:
— Labrīt, pulkvedi Rozenkranc! Es tikai saku, ka mēs te sapelēsim bezdarbībā.
Pulkvedis, jau telti pēc balss pazinis balmuti, izlikās, it kā nupat tikai pamana runātāju:
— A! Kapteinis Svens Horns! . . . Patiesi brīnums, ka tu jau neesi Rīgā. Es nepavisam nejustos pārsteigts, ja kādā jaukā dienā tu mums atsūtītu sveicienus no Rīgas pils.
— Kā tu to domā, pulkvedi?
— Es domāju, ka savas nepacietības un biežajo sirojumu dēļ tevi var sagūstīt ridzinieku izlūku pulciņi un tu vari atrasties kādā torni.
Kapteinis lielīgi izgaza vēderu.
— Pulkvedi Rozenkranc! Es esmu grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka kareivis. Mūsu pulka karogu — zelta lauvas ar kroni melnā laukumā — vēl nekad nav apkaunojusi mazdūšība.
— Ka? Tu varbūt gribi teikt, ka mana pulka zili dzeltenais karogs plīvotu pār gļēvuļiem?
— To es nesaku, pulkvedi. Gods, kam gods nākas. Bet patiesība ari nav jāslēpj.
— Kādu patiesību tad tu domā, kaptein?
— To, ka katrs viņa majestātes leibpulka virs spēj uzņemties pret diviem no kura katra mūsu karaļa citu pulku brašākajiem vīriem. Un, par rīdziniekiem runājot, es viens apņemos tikt galā ar veselu duci labāko cīkstoņu.
Rozenkrancam derdza kapteiņa dižošanās. Viņš atbildēja diezgan skarbi:
— Es, mīļais Sven Horn, nebūt negribu noniecināt tavus kareiviskos nopelnus, bet tu patiesi mazliet padaudz dižojies, un, ja tu nebūtu mana drauga pulkveža Arves Horna brālēns un ja tu nekalpotu pulkveža Mansfelda, bet manā pulkā, tad es stingri pārbaudītu tavus vārdus ar taviem darbiem.
— Pulkvedi Rozenkranc!— Svens atkal mēģināja saslieties visā varenība, kas viņa prāvā vēdera dēļ ne sevišķi stalti izdevās.— Es redzu, ka tu tomēr šaubies par mani. Bet vēl šodien es gribu pierādīt tavu maldīšanos. Es pamēģināšu izvilināt aiz Rīgas vaļņiem kādu karakalpu nodaļu. Ar trim vīriem es viņu sakaušu un tās karodznieku atvedīšu te gūstā. To es tev apsolu! Es pakāršos, ja vēl kaut nedēļa būs jānodzīvo bez kautiņa.
Pēkšņi atskanēja taure — signāls, ka tuvojas karavadonis.
Abu kareivju saruna pārtrūka. Pulkvedis iesteidzās atpakaļ telti pēc zobena un cepures, Svens steidzās uz savu pulku.
Piecas minūtes vēlāk sila kāpās parādījās jātnieku nodaļa un tuvojās nometnei. Pa to laiku visi pulki jau bija sastājušies grupās apsveikt karali.
Visu priekšā uz skaista meļņa jāja Gustavs Ādolfs; viņa stalto stāvu sedza melna samta uzvalks vienkāršu zelta ķēdīti kaklā. Tā un krāšņā spalva pie platmales bija karaļa vienīgie izgreznojumi. Viņam blakus brūnā zirgā sēdēja jauneklis daudz greznākā tērpā; tas bija karaļa brālis hercogs Kārlis Filips. Viņiem sekoja štāba virsnieki un padomnieki, aiz tiem miesassargu nodaļa un vezumnieki. Tā bija visa valdnieka pavadonība no Pērnavas, kur karaliskais kuģis bija piedzīts malā. Jau pa gabaliņu Gustavs Ādolfs pacēla platmali sveicinādams. Visi pulki kā viens vīrs atņēma sveicienu. Karalis pamāja pulkvežiem atlaist ļaudis pa nometni; tad, pieaicinājis ap sevi visus pulkvežus, nokāpa no zirga un, neraugoties uz nogurumu no tālā ceļa, tūliņ sāka apspriesties par Rīgas ielenkšanu.
— Mani kungi!— viņš uzrunāja savus augstos virsniekus.— Els domāju, izmantosim laiku, kamēr uzstāda manu telti, nokārtodami aplenkšanas lietu, lai tad visi netraucēti varam atpūsties līdz rītdienai. To mēs varam darīt, pastaigājoties līdz jūrai.
Visi pulku pavēlnieki ar karali vidū sāka lēni soļot ārā no nometnes.