— Kā man ziņoja,— karalis iesāka,— jūs ļoti labi esat atbraukuši un izcēlušies malā. Vai cietoksnis,— valdnieks rādija pāri uz Daugavas grīvas otru krastu un paraudzījās admirālī,— jūs neapsveica, mīļo Gillenjelm?
— Nē, majestāt,— atbildēja admirālis,— atceroties jūsu norādījumu, es izsargājos tuvoties grīvai lielgabala šāviena attālumā. Un cietokšņa komendants, kā izrādās, ir saprātīgs cilvēks, kas velti nešķiež pulveri.
— Labi, mīļo Gillenjelm . . . Man gandrīz uznāk bažas, ka arī Rīgas Rāte varētu izrādīties tikpat saprātīga.
— Kā majestāte domā?
— Nu, ka tā arī gribēs taupīt pulveri un laipni atvērs mums visus vārtus.
Pulkveži saskatījās. Viņu sejas nebij visai apmierinātas.
Karalis šos skatienus redzēja un ar smaidu griezās pie blakus soļotāja:
— Nu, mīļais Rozenkranc, ko jūs uz to sakāt?
— Majestāt,— ari pulkvedis Rozenkrancs pasmaidīja, — tās būtu lielas bēdas mūsu karapulkos.
— Kā?
— Tad jūsu majestāte zaudēs vienu no saviem brašākiem kareivjiem — Svenu Hornu.
— Mana leibpulka kapteini, šo jautro pļāpu, jūsu brālēnu, Arve Horn? … Kā tā? . . .
Gustavs Ādolfs pagriezās pret citu pulkvedi. Tas nesaprašanā paraustīja plecus. Karalis atkal uzlūkoja Rozen- krancu.
Rozenkrancs turpināja:
— Ar majestātes atļauju: Svens Horns solijās pakārties, ja netiks kaujā. Kamēr mēs gaidām ierodamies jūsu majestāti, viņš ik dienas jāj uz Rīgu, meklēdams gadījumu sastapt kādu izlūku pulciņu.
Karalis no sirds iesmējās.
— Jā, jā, vārdos šis Svens ir nepārspējams, un es patiesi gribētu reiz viņu redzēt darbos .. . Bet es jokoju par savām bažām, ka rīdzinieki padosies bez cīņas. Nupat vēl Pērnavā saņēmu ziņas: luterticīgā Rīga ļoti labprāt padošoties Zviedrijas sardzībā, un patiesi tur ir daži karstgalvji, kas nevar nociesties, kamēr mēs viņu pilsētu ieņemam. Bet tos savalda prātīgākie rātskungi, kuriem netik nodevēju slava. Jā, mīļie draugi, Rīgas kungu stāvoklis nav apskaužams. Protams, arī mums nebūs prieks sagraut skaisto pilsētu, un vajadzēs apšaudīt tikai vaļņus, taupot namus un baznīcas, jo pievienot Zviedrijai drupu kaudzi neatmaksājas. . . Bet ķersimies pie lietas. Kā redzu, mans mīļais de la Gardijs vēl nav ieradies no Somijas ar saviem stopu šāvējiem. Jau priekš divām nedēļām mēs atstājām Zviedrijas krastus; ari viņam vajadzētu jau būt klāt. . .
— Majestāt,— Gillenjelms piezīmēja,— pēc mana aprēķina de la Gardijam jābūt, visvēlākais, rīt klāt.
Gustavs Ādolfs izvilka no azotes nelielu vīstokli:
— Labi. Tad iedalīsim ari viņa vietu. Lūk, kungi, te man ir Rīgas apcietinājumu plāns, ko mums apgādāja mans mīļais Arnims. Pēc tā varam nogrupēties. Sanākiet apkārt, kungi, un pieturiet pergamenta malas, lai netinas ciet. Lūk, še, pēc pašu rīdzinieku apzīmējumiem, Smilšu vārtu līnija. Te apmetlsimies mēs, grāf Mansfeld, ar manu mīļo brāli hercogu, Oksenšjerna, Gustava Horna un Ribensa pulkiem . . . Te, Jēkaba vārtu līnijā, novietosaties jūs, Rozenkranc, Klodten un Hindriksen. Ari de la Gardijs ar saviem somiem varēs pagaidām te ierasties. Sī puse — uz dienvidiem — nav tik svarīga. Te apmetaties jūs, Sīton, ar skotiem.
Lūk. kungi, te man ir Rīgas apcietinājumu plāns…
Beidzot Pārdaugavā bus svarigs darbs jums, mīļo Kobron, jums, Arve Horn, un Ozersonam . .. Admirāļa riclbā paliek grīva un Daugavas lejasgals, kā ari salas. Mans mljais feldmaršals Hermans Vrangels varēs savu štābu ierīkot, lūk, še — pēc plāna tā saucas Hinces muižiņa. Tā, mani kungi, pagaidām tas būs viss. Rīt agri ieņemsim savas vietas .. . Esmu noguris.
Karalis ar saviem karavadoņiem atgriezās nometnē, kur jau bij uzcelta viņa un hercoga teltis.
— Līdz ritam, kungi!— viņš atvadījās.
12. nodala
RĪGAS AIZSARGI
Torlt, kad Gustavs Ādolfs ieradās pie karapulkiem Mīlgrāvī, Rīgas pilsoņi, savās sargu vietās uz vaļņiem un skanstim sastājušies pulciņos, baiga nemiera pilni apspriedās. Ne bailes no zviedriem viņus nomāca, bet gan tas, ka nu jau trīs dienas aplencēju pulki nerādījās. Neviens nezināja kavēšanās iemeslu, neviens nebij redzējis ienaidnieku, izņemot pusduci jātniekus, kas ik dienas jādelēja pa izdegušo priekšpilsētu nomalēm un, kā likās, draudēja ar dūri Rīgai.
Tā ari uz Smilšu vārtu skanstlm Rīgas aizsargi sarunājās.
— Nudien! Sādu stāvokli es vairs ilgi nevarēšu izturēt! — teica kāds pavecāks amatnieks, pēc izskata kalējs, uzsizdams savas musketes resgali pret zemi.— Si gaidīšana un nezināšana var pataisīt cilvēku traku! Kāpēc ienaidnieks
nerādās?
— Jā, to es ari nevaru saprast,— norūca otrs — ādģēris, ko varēja spriest no viņa dzelteni nokrāsotiem pirkstiem, kuri nemierīgi plucināja pašķidro bārdeli.— Ziņnesis no Daugavgrlvas vēstija, ka zviedri tūliņ pirmajā dienā cēlušies malā; tātad jau aizvakar tie varēja būt pie mūsu mūriem . . . Daugavgrivā ari viss klusu. Nekāda apšaudīšanas nav bijusi, izņemot briesmu signālus, kad zviedru kuģi parādījās.
— Varbūt viņiem nav dūšas,— ieminējās kāds pajauns puisis.
— Nerunā muļķības!— kalējs īgni uzsauca.
— Es tikai domāju,— puisis aizstāvējās,— ka viņiem vēl nav visi spēki ieradušies. Tie nogaida, kamēr visi būs kopā.
— Nieki!— Kalējs atmeta ar roku.— Grīvā esot ap pāris simtu kuģu. Tie vien var izcelt malā tik daudz kareivju un lielgabalu, ka spēj uzņemties ciņu ar visstiprāko pretinieku.
Iestājās klusuma bridis. Neviens nespēja uzminēt kavēšanās īsto iemeslu.
Ādģēris uzņēma atkal sarunas:
— Un pilsētā ari notiek trakas lietas: tie trīs Nelabā kalpi! Ko viņi pie mums meklē?
— Ko meklē? Viņi grib cīnīties kopā ar mums,— kalējs teica vienkārši.