— Bet kāpēc? Kāda daļa tiem gar Rīgu? Klaidoņi no svešas puses. . .
— Taisni tādēļ. Katram vēders prasa ēst. Un karakalpam vienalga, kas tam maksā algu un kas viņu pieņem. Turklāt viens no viņiem ir rīdzinieks, Daugavas laivinieks.
— Hm .. . savādi . .. vai tad viņu kungs un pavēlnieks tos nespēj uzturēt?
— Ko tu ar to domā?
— Es domāju pašu Nelabo, kam tie kalpo.
— Tā tās lietas nav,— sarunā iejaucās kāds vecis, beidzis tīrīt musketi.— Vella nauda nekam neder. Reiz viens virs saņēmis no Nelabā pilnu cepuri spožu dālderu — skanējuši un laistījušies vien. Bet otrā rītā dālderu vietā atradis tikai sausas koka lapas. Kādam citam atkal velis uzdāvinājis zirgu, bet, kad no rīta gājis zirgam pamest sienu, tad stadulā stāvējis pie siles piesiets slotas kāts.
— Nu tu brinumi! Bet kāpēc tad ļaudis nododas vellam?
— Velis ar savām burvībām un mākslām dažreiz var palīdzēt, piemēram, tiem pašiem trim puišiem: izved tos, par pelēm pārvērstus, no cietuma, izvelk pa atslēgas caurumu no Svētā Pētera baznīcas.
— Es tam neticu.— Kalējs domīgi pagrozīja galvu.— Viņi var gluži dabīgā ceļā būt izbēguši kā no baznīcas, tā no Peitava torņa.
— Kā — dabīgā ceļā?
— Baznīcas durvtiņās varēja būt neaizslēgtas.
— Bet, kad baznīcēni attapās, tās izrādījās noslēgtas.
— Kas par to? Vai atslēga nevarēja atrasties durvis ārpusē? Tikuši laukā, viņi būs tās noslēguši.
— Bet kā tu izskaidro izbēgšanu no Peitava torņa? Ko tu saki par trim pelēm?
— Katrā cietumā ir peles. Lai puišus atsvabinātu, vellam nemaz nevajadzēja ķerties pie tik grūtām mākslām. Viņš varēja tāpat savus kalpus izvest naktī, kad sargi iesnaudušies . . . Tomēr, lai tas būtu kā būdams, man liekas, nepareizi ir atraidīt trīs spēcīgus karotājus, kuri var būt ļoti noderīgi uz vaļņiem, kad sāksies cīņās. Ja viņiem arī bijuši kādi sakari ar Nelabo, tie ir braši ļaudis. Esmu ar viņiem parunājies un to laivinieku pat tīri labi pazīstu. Turklāt viņi mūsu pilsētā nav*nekā ļauna darījuši un pat katoļu pāteri ar viņiem draugos.
— Tie jau paši esot ļaunā kalpi!
— Tā ir aplama runāšana. Vai kādreiz visas mūsu baznīcas nebij katoliskas? Vai mūsu tēvutēvu tēvi paši negāja uz katoļu sprediķiem un neklausīja pāvestam? Un, ja mums pašiem simts gadus atpakaļ nebūtu uzspīdējusi evaņģēlija gaisma, vai vēl šodien mēs neietu pie pātera Jana un Gregorija pie bikts? .. . Nē, draugi, tā mēs nevaram pazudināt tos, kuri savā nesaprašanā vēl turas pie sentēvu baznīcas iekārtas.
Runātāju pārtrauca ieradušies rātskungi — pilsētas aizstāvēšanas vadītāji — ar karakalpu pārvaldnieku kapteini Saldernu. Kā ik rītu, tie apstaigāja skanstis, visu pārbaudīdami. Te, pie Smilšu vārtiem, viņi uzkavējās, jauno brust- vēru apskatot.
Rātskungiem tuvojās pāters Jans ar pāteri Gregoriju. Toms Rams, jau pa gabalu pamanijis jezuītus, dusmīgi norūca:
— Atkal jau tie pāvesta kreatūras nāk ar savu prasību, lai viņu trīs sargājamos pieņemam pilsētas karaspēkā!
— Man šķiet, to tomēr vajadzētu darīt,— iebilda Nikolajs Barnekens.— Ikviens aizstāvis pilsētai tagad noder.
— Ar vella palīgu es negribētu redzēt Rīgu izglābtu! — Rams nevaldījās, nikni raudzīdamies uz nākošiem pāteriem.
— Tik ļauna tā lieta nebūtu,— ari Joahims Rigemans piekrita Barnekenam.— Katra kareivja dvēselē mēs ielīst nevaram, un dažam labam viens otrs grēks aiz ādas. Ja tik tie savu amatu prot.
Jezuiti pienākuši sveicināja kungus un palūdza Ramu uz dažiem vārdiem.
Kaut gan negribēdams, Rams pagāja dažus solus.
— Ja jūs atķal nākat ar savu prasību to triju lietā, godājamie tēvi,— Rams teica diezgan skarbi un īgni,— tad mana atbilde jums zināma.
Bet arī abu pāteru sejas bija stingras un noteiktas.
— Jums būs jāgroza sava atbilde,— teica Jans,— jo tā ir pretrunā ar pilsētas labumu.
— Par to atļaujiet man rūpēties!— Rātskunga acis meta zibeņus.
— Un jūs tāpat mums!— Jana balss skanēja brīdinoši.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Ka mēs protam labāk novērtēt, kas nāk par labu pilsētas aizsardzībai.
— Kas baznīcai par daļu kara lietās?
— Ikviena pavalstnieka pienākums ir rūpēties par valsti un zemi grūtās dienās.
— Katrs to dara pēc saviem ieskatiem.
— Arvien jāievēro labākie ieskati. Mēs esam uzticīgāki kalpi viņa majestātei Polijas karalim. Mūsu domas nekad nevarētu svērties uz zviedru pusi.
Rams piesarka.
— Tātad jūs gribat teikt, ka Rāte . . .
— Mēs nezinām, ko Rātē spriež,— pāters Gregorijs ņēma vārdu,— bet mēs tomēr spējam secināt par kāda cilvēka izturēšanos. Ja jūs tik nopietnā bridi atsakāties pieņemt karakalpus pilsētas aizsardzībai, tad domas var būt tikai vienas: jūs nevēlaties aizstāvēt Rigu tik ilgi, kamēr pienāk glābējs no Varšavas. Ticiet man, viņa majestātes pulki var te ierasties ātrāk, kā domājat, un karatiesas spriedums ir ātrs un skaidrs.
Rātskunga sejā mainījās krāsa. Brītiņu viņš bija gluži kā apmulsis, tad saņēmies mēģinaja pasmaidīt it kā par nelgu, kam nekā nevar iestāstīt un pret kuru beidzot jāpiekāpjas.
— Galu galā,— viņš teica,— tas ir smieklīgi, ja iedomājas, ka trīs klaidoņi varētu pilsētu pasargāt no zviedriem. Bet es gribu likt priekšā kapteinim Saldernam šos ļaudis pieņemt un izmēģināt, cik daudz tie var būt cīņai noderīgi.
— Tas ir viss, ko mēs vēlamies,— pāters Jans teica ar tādu mieru, it kā nekādas domstarpības nebūtu bijušas.
— Sie karavīri apmetušies mūsu namā,— tāpat turpināja Gregorijs,— mēs viņus atsūtīsim pie kapteiņa Salderna.
Jezuīti atvadījās un gāja prom — cienīgi un svinīgi.
Rams atgriezās pie saviem biedriem.
— Nu, kā? . . .— Barnekens, uzminējis abu pāteru un Toma Rama sarunas iznākumu, jautāja.