— Mujķlbas!—Rams attapies atmeta ar roku.— Bet galu galā kāpēc tiem vieniem ļaut dīkā staigāt pa pilsētu? . . . Kaptein Saldern!
— Jā, Rama kungs!
— Uzņemiet savā karaspēkā tos trīs puišus, kuru labā ik dienas pūlas tie jezuīti.
Salderns sarauca uzacis.— Bet jūs taču pats . . .
— Es, protams, domāju tikai labāko. Bet negribas arī sanīsties ar šiem lapsām.— Rams pienāca tuvāk kapteinim un teica klusāk:—Tā mēs visātrāk no viņiem tiksim vajā. Vēl šodien sūtiet visus trīs izlūkos. Uzdodiet tiem neizpildāmu uzdevumu: sagūstīt pāris zviedrus. Viņi satiksies ar pārspēku un kritīs ķautiņā.
Sirmā kareivja sejā varēja redzēt, ka viņam ne sevišķi patīk šāds veids atkratīties no nepatīkamiem ļaudīm. Viņš bija paradis allaž iet taisnu ceļu un jau toreiz kazarmēs, kad Rams prasīja Pētera un Andra apcietināšanu, to darīja nelabprāt, kaut ari negribēja tos uzņemt savā dienestā.
— Tam tā jābūt, kaptein!— rātskungs vēl piebilda, stingri uzlūkojis Saldernu, un griezās atkal pie citiem pavadoņiem.
Pilsētas aizsardzības priekšnieki savā pārraudzības gājienā nonāca pie Jēkaba vārtu nocietinājumiem.
Te Pēteris, Andris un Ērmanis nāca pretim Saldernam. Kapteinis ilgi un pētoši raudzījās puišu atklātajās, mundrajās sejās. Kā likās, viņam bij grūti klausīt rātskunga Rama viltīgai pavēlei. Viņš sajuta tā kā cienibu pret Pēteri un Andri, kuru varonīgo cīņu bija pats redzējis, kad abiem uzbruka ar veselu karakalpu nodalu. Un kas galu galā vecajam kareivim par daļu, ja šie puiši kaut kādi sapinušies ar ļauno? Bet pilsētas kungu pavēle bij jāpilda.
— Labi,— viņš teica.— Pavadiet mūs vēl līdz pils mūrim, kur beigsim savu rīta apstaigu. Tad dosimies uz kazarmēm, kur jūs apgādās ar visu vajadzīgo.
Apskati nobeiguši, rātskungi atgriezās uz rātsnamu, un Salderns ar mūsu trim draugiem devās uz Mārstaļu ielu. Ērmanis domāja tikai vienu domu: pie derēšanas jāpielīgst divkārša maizes deva, lai nav ar pustukšu vēderu jācīnās uz vaļņiem. Pēteris bija apmierināts, ka beidzot būs pieņemts karakalpos un varonīgās cīņās varēs pierādīt rīdziniekiem, ka viņš ir krietns kareivis un tam nav nekādu darīšanu ne ar kādiem velliem un burvībām. Bet Andra sirds gavilēja: kā Rīgas sargs nu droši varēšu staigāt pa visu pilsētu, meklēt un taujāt pēc mīļotās Rūtas un galu galā viņu atradīšu, jo, cik liela būtu Rīga, reiz taču paspēšu viņu izpētīt no viena gala līdz otram! Un, kā ik dienas, tā ari tagad viņš raudzījās namu logos, vārtos, šķērsielās un nepalaida garam nevienu meiteni, neieskatījies tās sejā. Tas viņam nenācās grūti, jo, lai cik kautrīga būtu kāda skuķe, Andri satiekot, neviena neslēpa seju aiz lakatiņa stūriem, jo vēsts par trim vella kalpiem, no kuriem viens ir tik «skaists kā velis», kā ugunsgrēka ziņa bija jau pirmā dienā izplatījusies pa visu pilsētu.
Vecais kapteinis gāja jaunvervējamiem karavīriem pa priekšu, tiesādamies ar savu sirdsapziņu:
«Pie vella! Rātskunga Rama pavēle ir ļaunprātīga: lai es šos ļaudis sūtu bīstamos uzdevumos tikai tādēļ, ka viņš grib tikt no viņiem vaļā! Nudien, godīgi tas nav. Protams, kareivja dzīvība katru acumirkli atrodas briesmās, bet šīs briesmas viņu apgaro, zinot, ka visi no viņa gaida varoņdarbus un pakalpojumu karalim, tēvijai, dzimtai pilsētai . . . Nē, es nevaru viņiem uzdot neizpildāmu uzdevumu, kura dēļ
tiem jāiet bojā bez slavas, bez kāda labuma. Lai viņi tāpat mazliet pasiro un izlūko tuvāko apkārtni. Es viņus brīdināšu, lai ir uzmanīgi un tīši neskrien nāvē bez vajadzības. Būs nopietnas cīņas, un Dievs dos tiem izdevību krist varonīgajās kaujās.»
Gājēji sasniedza Mārstaju ielas kazarmēs. Šoreiz te puišus uzņēma laipnāk kā pirmoreiz, kaut gan viens otrs karakalps caur pieri raudzījās dēkaiņos, kuri, par pelēm pārvērtušies, tiek laukā no cietumiem un cīnās kā paši nelabie.
Skrīverim nācās pierakstīt tikai Ermani Zeltiņu, jo Pēteris ar Andri jau atradās sarakstos, kaut pārstrīpoti. Ikviens dabūja musketi ar piederumiem un zobenu. Kurzemniekiem jau bija mugurā kara tērpi, kaut apnēsāti, taču kaujai labi diezgan. Salderns lika atnest formas vamzi un bikses Ērmanim, lai tas tos apmaina pret savu laivinieka apģērbu. Ērmanis aplūkoja vamzi, bet deva atpakaļ:
— Tas man nenoder.
— Kāpēc?— Salderns jautāja.
— Kabatas par mazām. Ja gadās ilga kauja, tad man maize jātur rokā. Sajās mazajās kabatās daudz nevar iebāzt.
— Vai tad tu domā ēzdams karot?— Kapteinis pavīpsnāja.
— Kas nevar gadīties? Kaujā uz mājām pēc maizes neskriesi, kad uznāk izsalkums. Bet šīs platbikses gan ņemšu savējo vietā. Tajās var daudz ko paslēpt.
Salderns smīnēdams Jāva Ērmanim vāju un apsolīja ari. divkāršu pārtikas devu. Kad visi bija kaujas kārtībā, vecais kareivis pasauca puišus pagalmā, lika-tiem pie sirds būt dūšīgiem un uzticīgi kalpot Rīgai un Rātei. Tad, pastāstījis, ka sūtīšot viņus izlūkot apkārtni, un piekodinājis tīšu prātu nemesties nevajadzīgās briesmās, devās ar tiem uz Smilšu vārtiem. Te valdīja nospiestāks garastāvoklis kā no rīta, jo jau ceturtā diena nāca ap pusdienu, bet, ciktāl acs skatīja, nekur nemanīja ne mazākās zīmes no naidnieka, nekā par viņu nezināja. Tādēļ lielu atvieglojumu radīja kapteiņa pavēle atslēgt vārtus un nolaist pacelto tiltu, lai izlaistu aiz vaļņiem apkārtnes izlūkošanai trīs jaunos Rīgas karakalpus.
Bet, tikko mūsu trīs draugi bij laukā un tilts pacēlās, pilsoņi uz vaļņiem saviļņojās.
— Rau, zviedru izlūki!— iesaucās ādģēris, pirmais pamanījis aiz Svētās Gertrūdes baznīcas drupām parādāmies sešus jātniekus, kā likās, tos pašus, kas ik dienas siroja ap Rigu, jo viens atkal vīstīja gaisā dūres.
— Nu būs cīņa! Mūsējie arī ir ārā!— Kalējs liecās pār brustvēri, it kā traukdamies izjūkiem līdz.