Viss valnis uztraucās.
— Zviedri! Zviedri!— kā vējš nošalca ziņa pa pilsētu.
Pilsoņi, ilgās gaidīšanas satraukti un mocīti, neatrazdami miera namos, arvien bij gatavi pie pirmā signāla skriet uz vaļņiem. Tā arī tagad visi drāzās uz Smilšu vārtiem — vīri, sievietes, amatnieki, tirgoņi, rātskungi, apkārtnes zemnieki. Arī pilsētas aizstāvēšanās vaditāji, patlaban atstājuši rātsnamu, lai dotos pusdienā, ievērojuši trauksmi ielās, steidzās turp, kur visi.
No vaļņiem bij brīvs skats uz nodedzināto priekšpilsētu.
Zviedru jātnieki, ieraudzījuši rīdziniekus ārpus mūriem, tuvojās aujos. Trīs puiši devās tiem pretim nesteigdamies, kājām.
— Ak, es nelga!— Salderns uz brustvēra, ieķēries sev matos, izmisis iesaucās.— Neiedomājos puišus izsūtīt izlūkos jāšus! Trīs kājnieki pret sešiem jātniekiem! Te iznākums jau iepriekš paredzams, pie vella!
Pa tam zviedri un rīdzinieki jau bija tuvojušies viens otram uz piecdesmit soliem. Pirmie apturēja zirgus un kaut ko sarunājās ar pretiniekiem. Trīs puiši, kuri savas muske- tes bij uzmetuši plecos, jo Ērmanis vēl nemaz lāgā neprata šaut,— un arī Pēteris ar Andri bija labāki cīkstoņi uz zobeniem nekā neveiklo šauteņu lietošanā,— tagad izvilka zobenus. Zviedri nolēca no saviem zirgiem un arī tvēra savus.
Sākās cīņa.
Kā likās, uz Pētera komandu trīs draugi nostājās trijstūrī, neļaudami pretiniekiem tikt aizmugurē. Iemirdzējās saulē asmeņi. Trīs zviedri pagriezās pret vecāko — Pēteri. Viens sagrīļojās un nokrita. Atkal cīnījiens, un nokrita otrs. Nu trešais, līdz šim turējies atstatāk, bruka ar traku niknumu virsū. Tas bija balmutīgais resnais kapteinis Svens Horns, kurš šorīt apsolīja pulkvedim Rozenkrancam atvest gūstekņus. Pēteris, juzdams spēcīgu pretinieku, pamazām virzijās atpakaļ. Andris visu laiku turējās pret vienu — vienlīdzīgu veiklībā. Vissliktāk klājās Ērmanim. Tas, vicinādams savu ieroci, pēc katra pretinieka dūriena vai cirtiena lēca atpakaļ milzu lēcienus, un viņu iedzina drupu kaudzē. Nu otrs tam atradās aizmugurē. Ermanis noprata, ka pret abiem nespēs aizstāvēties, un metās mukt. Bet viņam bij savs nodoms. Desmit lēcienos sasniedzis cīņas sākuma vietu, viņš noliecās, pakampa ar abām rokām aiz kājām kritušo zviedri un ar vienu atvēzienu nosita gar zemi pirmo uzbrucēju, pēc tam otro, kuri uz šādu ciņu nebij sagatavojušies. Turpat viņa priekšā cīnījās Pēteris ar resno, bet apbrīnojami veiklo zviedru kapteini. Vienā sekundē apsvēris stāvokli, Ērmanis kā tīģeris metās virsū zviedrim no muguras puses, sakampa to savās varenajās rokās un pārmeta pār plecu kā telēnu. Zviedra stāvoklis bija tik neērts, ka viņš nekā cita nespēja darīt ka vienīgi spārdīties gaisā kājām. Bet tas netraucēja laiviniekam viņu turēt cieti un ērti. Bet nu cēlās kājās abi apdullinātie. Pēteris atbrīvojies paspēja laikā satvert abus aiz apkakles un izraut tiem no rokām zobenus. Andra pretinieks labprātīgi padevās. Trīs uzvarētāji kaut ko sasaucās savā starpā un devās ar gūstekņiem atpakaļ uz pilsētu.
Grūti bij nabaga Ērmanim stiept nemierīgo smago nastu. Varbūt viņš pat netiktu līdz vārtiem, ja kapteinis Salderns, laikā attapies, nebūtu izsteidzies pretim ar saviem ļaudīm, kas bij pagadijušies pie Smilšu vārtiem.
Gaviles uz vaļņiem bija neaprakstāmas, kad atgriezās rīdzinieki.
Pirmais pa vārtiem ienāca Ērmanis ar atkal pār plecu pārmesto Svenu Hornu. Aiz tā Pēteris veda divus un aiz viņa Andris vienu gūstekni. Salderns ar karakalpiem noslēdza triumfa gājienu.
— Viņš! Viņš!— jūsmoja ķestera Lēne, redzēdama tikai Andri.
Anna, sarkanmatainā torņinieka meita, spieda roku uz krūtīm, it kā cenzdamās apslēpt uz āru lauzošās gaviles.
Samsona Cecīlija un Rama Elīza nodrebēja, kad Andris tām pagāja garām, ar sava zobena rokturi aizskardams abu meiču izstieptās rokas.
Pilsoņi svieda gaisā cepures. Vienīgi rātskungs Toms Rams vieba seju ka zobu sāpēs.
Tikai pie Kaļķu vārtiem, pie Rīges, Ērmanis nolaida no pleca savu nastu.
— Velis ar ārā!— Svens, ticis atkal kājās, iesaucās.— Es padodos! Kā redzams, man nav lemts piedalīties cīņā pret Rigu. Patiesi, jums ir apbrīnojami zobenu cīkstoņi. Bet,— viņš pagriezās pret Ērmani,— tu, draugs, nerīkojies pēc likuma! No muguras neuzbrūk pretiniekam!
— Nu, vai zini,— Ērmanis aizstavējās,— lai vai kā, bet savu draugu es nejaušu nodurt kā kucēnu. Redzi, kads viņš vājš pēc izciestās slimības; bet tu esi tauks kā kaujams vērsis!
Svens Horns nikni ierūcās un draudēja Ērmanim ar duri.
Kapteinis Salderns apjautājās pilsētas aizstāvēšanas priekšniekam, ko darīt ar gūstekņiem.
— Man šķiet, tepat Kaļķu tornī tos varētu novietot,— teica Barnekens.
Toms Rams kaut ko pārdomāja. Viņa lūpu kaktiņi saviebās viltīgā smīnā.
— Jā,— viņš teica,— bet mēs varam tiem atļaut brivu kustību pilsētā, jo izbēgt viņi no pilsētas tā kā tā nevar.
Svens Horns, dzirdējis Rama vārdus, lepni izgāza vēderu.
— Grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka kareivji nebēg, ja tie reiz sagūstīti! Bet labu malku vīna un kārtīgu ēdienu es prasu arī ienaidnieku pilsētā . . .
13. nodala PAR DZIMTO PILSĒTU
Pēc mūsu trīs draugu atgriešanās ar gūstekņiem rīdzinieku garastāvoklis uz reizi mainījās. Visā pilsētā valdīja pacilātība, drosme, cīņas prieks. Krietnie, miermīlīgie pil- . soņi pat noskumtu, ja tagad zviedri paziņotu, ka ar mieru grib doties mājās un atmest Rīgas aplenkšanas nodomu. Ar gavilēm viņi uzņēma Rātes paziņojumu pēc gūstekņu noklaušināšanas, ka zviedri kavējušies uzbrukt tādēļ, ka tikai šodien no Pērnavas te ieradies karalis. Jau rit vai pat šonakt naidnieka pulki ieņems savas vietas visapkart pilsētai un sāks uzbrukumu. Arī ziņas par pretinieka lielo pārspēku —20 000 vīriem — un milzīgajiem dižgabaliem, ar kuriem varot šaut līdz pusotra simta mārciņu smagas dzelzs bumbas, rīdziniekus nebaidīja.