Ik amatnieks, ik tirgonis jutās laimīgs, ka viņš ir Rīgas pilsonis un spēs grūtās dienās pierādīt, ka ir šīs laimes cienīgs.
Kā spārnos bija pilsoņi, kad pievakarē atkal pamanīja uz Vecā kalna zviedru jātnieku pulciņu. Izbrukt aiz vaļņiem un cīnīties!— tāda bij visu vēlēšanās. Sajūsminātie sargi vairs neizlaida no rokām aizdedzinātos degļus un musketes un neatgāja no skanstīm. Rama'm, Barnekenam un citiem aizsardzības priekšniekiem nācās atkārtoti likt pie sirds cīņas kārajiem varoņiem neviena šāviena nedot bez pavēles. Bij jāapsola laist vienu nodaļu laukā kaujā ar zviedru
pulciņu, bet ari Saldernam ar desmit vīriem tad vajadzēja atbalstīt uzbrucējus. Starp tiem kapteinis iedalīja ari savus trīs jaunos. Staļļos katrs paņēma savu zirgu, ari Pēterim, Andrim un Ērmanim stalla puisis pieveda pa melnim. Laivinieks, vairāk paradis sēdēt irkļos nekā zirga mugurā, ar pūlēm uzrausās seglos. Eskadrons devās ceļā.
— Apstāties!— pēc dažiem desmit soļiem nokomandēja Salderns un piejāja pie Ērmaņa.— Tavs zirgs klibo. Apmainīt pret citu!
Ermanis jau gribēja griezt atpakaļ, tad kaut ko iedomājās:
— Nē, kaptein, labāk atstāj man šo pašu.
— Sis zirgs ir klibs!
— Taisni tādēļ.
— Kā? Pie vella!
— Redzi, kaptein, es neesmu nekāds varonis. Ja nu sīvā kautiņā uznāk nelāga doma mukt, tad ar klibu zirgu es nekur netikšu un gribot negribot būs jākaujas līdz goda pilnam galam. Cilvēks pēc savas dabas ir vājš radījums, un, ja arī man uznāk cilvēciska vājība, tad vēlāk es savu kaunu nespēšu pārdzīvot.
Vecais kapteinis uz acumirkli tā kā apstulba no šādas prātniecības, tad atmeta ar roku.
— Labi. Uz priekšu!
Pēteris, jādams blakus Ērmanim, smaidija.
— Tu to lietu tikai no vienas puses esi pārdomājis, draugs.
— Nē, nē,— Ērmanis atbildēja pašapzinīgi.— Tā ir labi pārdomāta.
— Es domāju, ka ne. Jo kā tad bus, kad liks mums auļos jāt virsū pretiniekam? Tu paliksi ar klibu zirgu iepakaļ.
— Nu, lūk! Par to es visvairāk domāju.
— Tātad esi pārsteidzies!
— Bet nepavisam ari ne. Es nekad neesmu bijis steigas draugs un negribu pārsteigties. Tādēļ ir labi, ka palieku iepakaļ un varu noskatīties, kā jūs kautiņu iesākat, lai īstā laikā un vietā varu mesties starpā.
Smaids no Pētera sejas nozuda. Viņš pazina drauga dabu un saprata, ka tam taisnība.
Pa tam Smilšu vārti jau bija atvērti, tilti nolaisti un pilsoņu kājnieku nodaļa izgājusi aiz vaļņiem.
Zviedru jātnieki, bez šaubām, te bija ieradušies meklēt Svenu Hornu un tā ļaudis, kad to zirgi vieni atgriezās nometnē. Nu viņi, no Vecā kalna ieraudzījuši pie Svētās
Ģertrūdes baznīcas drupām guļot divus cīņā kritušos, laida auļos lejā. Tanī pat brīdi viņi ieraudzīja iznākušos rīdziniekus un izšāva uz tiem savus karabinerus. Lodes aizsvilpa pāri galvām. Nu arī rīdzinieki apstājās, iemiedza zeme dakšas, uzlika uz tām musketes un pielaida degli. Tāpat viņu zalve nenodarīja nekādas vainas zviedriem, kuri, zobenus vicinādami, drāzās virsū kājniekiem. Siem būtu slikti klājies, ja Salderna jātnieki nepaspētu mesties starpā. Un arī Saldernam zem zviedru pārspēka, kā likās, būtu jāatkāpjas ar smagiem zaudējumiem, ja pēkšņi stāvokli nepārgrozītu otra ieradusēs zviedru jātnieku nodaļa. Tā patlaban gribēja drāzties lejā no kalna, kad ierūcās Smilšu torņa baterija un aizsprostoja ceļu ar labi nomērķētiem šāvieniem. Pirmā nodaļa, pamanījusi apjukumu aizmugurē, domāja, ka naidnieks nāk arī no tās puses, un uz priekšnieka komandu grieza zirgus apkārt, lai atstātu ciņu. Tā kauja beidzās ne ar ko. Pāris Salderna jātniekiem bija dažas niecīgas skrambas, un ari zviedri, kā likās, aizauļoja ar pāris vieglām brūcēm. Bet iekarsušies rīdzinieki uz vaļņiem atklāja spēcīgu dižgabalu uguni pakaļ nozūdošam ienaidniekam.
Tad uzbrucēji atgriezās pilsētā, atkal iedzīvotāju gaviļu apsveikti par iegūto uzvaru, kuras gods gan patiesībā pienāktos īstā laikā izšautiem dižgabaliem. Bet parasti arvien laužu sirdis uzgavilē drošsirdībai, ne tik daudz iegūtai uzvarai. Starpvalni ievainotos jau gaidīja Ludviga Hintelmaņa noorganizētās sanitāres ar zalbēm un linu apsienamiem. Ievainotie smiedamies ļāva aptīt savas niecīgās skrambas. Arī ķestera Lēne, norāvusi no galvas lakatiņu, drebošu sirdi gaidīja parādāmies Andri un no sirds vēlējās, kaut daiļajam zēnam būtu maza, maza skrambiņa, pie kuras parādīt savu līdzjūtību un rūpes. Bet Andris sēdēja zirgā vesels un smaidošs, un Lēnei neatlika nekas cits kā ar tīksmīgu nopūtu siet atkal lakatiņu ap galvu un pavadīt acīm aizjājušo nodaļu.
Novietojuši zirgus staļļos, trīs puiši atkal atgriezās savā ierādītā vietā uz vaļņiem pie Smilšu torņa, kur viņus gaidīja zviedru kapteinis — izteikt savu spriedumu par novēroto cīņu.
Svens nāca Pēterim pretim un, uzsitis spēcīgi uz pleca, teica ar sajūsmu:
— Jauks cīkstonis tu esi, to atkal šodien piedzīvoju. Bet tev trūkst skolas. Protams, ari kaujās šo skolu var piesavināties, bet tad ir vajadzīgs mācīts un cienīgs pretinieks. Zēl, ka es esmu kritis gūstā un šinī karā vairs nevaru piedalīties.
Es tev saku, ja es vēl būtu savā pulkā, ik dienas izjātu ar tevi izcīnīt dažas tūres. No manis tu iemācītos cirst pēc visiem mākslas likumiem. Nudien, man sirds sāp par nupat piedzīvoto nožēlojamo zobenu izvicināšanu. Atceries to vietu — pēc otrās ataka's, kad, izšķiroties ar dažiem diezgan pieņemamiem cirtieniem, tavs pretinieks — tas likās būt kāds leitnants no mūsu grāfa Mansfelda viņa majestātes leibpulka — gatavoja tev banderoli. Viņa roka ir varen spēcīga, un ar šo paņēmienu viņš pārcirstu kuru katru šķērsām kā ābolu, kam sveša šāda nejauša atbilde uz prīmu. Bet tu esi piedzīvojis cīkstonis un ļoti labi aizsargājies ar otru prīmu. Labi bij. Bet es katrā ziņā ņemtu ačgārno kvarti. Lūk, es tev parādīšu, kādu efektu tā taisa!