Svens izrāva zobenu no maksts un nostājās cīņas pozā.
Pēteris, ari aizrāvies no zviedra sajūsmas, darīja tāpat.
— Tā,— Svens sāka cīņu,— es tev uzbrukšu ar prīmu.
Viņš pacēla zobenu, lai ar taisnu atvēzienu cirstu Pēterim pa galvu, un marķēdams izdarīja cirtienu. Pēteris aizsargājās ar ačgārno prīmu, atsizdams pretinieka zobenu pa labi, ar to pašu kustibu paceldams zobenu varenam cirtienam pa kreiso plecu, kam vajadzēja pāršķelt pretclni- tāju no kreisā pleca šķērsu uz labo sānu.
— Nu, rau,— zviedris pamācīja,— tu aizsargājies ar prīmu — šitā! Ļoti labi. Bet, redzi, vai nav pavisam citāds izskats, kad es atbildu ar ačgārno kvartu!
Ar brīnumveiklu un graciozu kustību resnais cīkstonis atsita Pētera banderoli.
— Tev taisnība!— Pēteris nopriecājās.— So cirtienu es vēl nebiju izmēģinājis, kaut gan zināju, biju redzējis, bet ne tik veikli un viegli, kā tu nupat izdarīji.
— Tā? Kur tu to varētu būt redzējis?
— Volmāra Fārensbaha pulkos.
— Fārensbahs? Sis vārds man liekas dzirdēts . . . Vai viņš kādreiz necīnījās pret zviedriem?
— Viņš gāja kopā ar zviedriem un nodeva jūsu rokās Daugavgrīvas cietoksni.
— Aha! Nu zinu. Bet tad viņš pārgāja pie poļiem. Tas nodevējs! Un tu vēl tagad esi viņa dienestā?
— Nē, sen vairs ne. Kad viņš nodeva zviedrus, tad nodeva ari mūsu lielkungu, Kurzemes hercogu. Un tad es viņu atstāju.
— Labi darīji. Krietns virs zem nodevēja karoga nevar cīnīties.
— Atkal zviedri tuvojas!— iesaucās balsis no brus- tvēra.— Bet tikai trīs jātnieki.
— Tad jau laikam mūsējie būs sameklējuši tev pretiniekus!— smiedamies teica Svens Pēterim un steidzās uz skansts malu, priekā iedrebēdamies, ka atkal dabūs noraudzīties veiklos cīkstoņos.
Aiz vaļņiem atskanēja taure.
— Nekā!— Svens nošļuka.— Vēstnieki no mūsu karaļa.
Pagāja labs brītiņš, kamēr uz tauru skaņām atsteidzās
pilsētas kara priekšnieki. Zviedru jātnieki stāvēja aiz vaļņu grāvja pie Smilšu vārtiem un pacietīgi gaidīja.
Vārtiem atveroties un nolaižoties tiltam, viens taurētājs iejāja pilsētā; abi pārējie grieza zirgus atpakaļ, lai attālāk no vaļņiem gaidītu atgriežamies biedri.
Ienaidnieka taurētājs Rīgā! Sī ziņa lika saskriet pilsoņiem aplūkot svešo.
Rams, Barnekens, Hintelmans un Rigemans pavadīja zviedri uz rātsnamu, kur patlaban visi bij kopā uz apspriedēm.
— Varbūt miera piedāvājums?— sprieda amatnieki uz vaļņiem.— Varbūt karalis sūta prasīt atpakaļ gūstekņus.
Svens Horns pavīpsnāja:
— Mūsu karalis nav tik nabags, ka tam vajadzētu izlūgties kādu sagūstītu kareivi un kaūt ari pirmo cīkstoni pasaulē.
— Nu, pagaidi tik, tu balamute!— norūca pie sevis Ērmanis, sēzdamies pie alus mucas, ko Iekšvaļņa krodziniece bij likusi atvelt uz vaļņiem Rīgas aizsargiem.— Ilgi tu te nezākāsi manu draugu Pēteri, kurš patiesībā ir pirmais zobenu cīkstonis pasaulē. Es palūgšu, lai Pēteris man ierāda visas prīmas, terces un kvartes, un tad es uzņemšos tevi piespiest pie sienas! Skat, kāds nav: šis esot pirmais!
Ērmanim tā pie sevis pukojoties, pienāca Svens un kari paraudzījās uz putojošo kausu. Laivinieks saprata, ko nozīmē slāpes, un, aizmirsis dusmas, sniedza savu kausu gūsteknim.
— Lai tev pateicība!— Svens pacēla kausu un turpināja savu lielīšanos:— Zēl, ka te neviena īsta dzērāja nav, kas varētu ar mani sacensties!
Ermanis tikko nenokrita no sava ķeblīša. Bet viņš apķērās: labāk turēšu muti ar ēšanas un dzeršanas sacīkstēm. Bet uz zobeniem gan gribas viņu veikt!
Dzerot, triecot un jokojot pagāja laiciņš. Tad steigā atgriezās Rams. Viņš nāca no Jauno vārtu bastiona puses
Ermanis tikko nenokrita no sava kebliša.
un laikam bija jau apstaigājis arī citus vaļņu nocietinājumus. Viņa seja bij saviļņota un neparasti laipna. Bet tā pēkšņi kļuva īgna, kad ieraudzīja pie mucas apkampušos Svenu ar Ermani.
— Atkal esmu izdarījis kļūdu,— viņš pukojās pie sevis. — Es liku priekšā atļaut zviedriem brīvu kustību pilsētā, iedomādamies, ka šis resnais, iedomīgais kauslis gribēs atmaksāt tiem trim vella kalpiem par savu sagūstīšanu. Bet tas nelga viņiem pat vēl kavē laiku!
Tad viņš ātri atkal izgludināja seju un griezās pie pilsētas sargiem:—Mīļie draugi! Es nāku no rātsnama ar priecīgām ziņām: Gustavs Ādolfs labprāt ar poļu karali slēgtu mieru un tādēļ uzaicina Rīgu atvērt viņam savus vārtus, lai izbēgtu, lieku asinsizliešanu vienas ticības brāju starpā un arī Poliju jo drīzāk nosvērtu uz miera līgšanu. Tādas vēstis atnesa zviedru taurētājs. Bez pilsoņu piekrišanas Rāte nevar dot atbildi. Tātad, draugi? . ..
— Kā? Mēs lai nodotu savu dzimto pilsētu ienaidniekam?— atskanēja pārsteigtas un neapmierinātas balsis. — Vai tādēļ zviedrim bija vajadzīgi tie pusotra simta kuģu ar kareivjiem un dižgabaliem, lai lūgtu mūs viņam atvērt vārtus? Vai tādēļ mēs uzmetām skanstis, apbruņojāmies, gatavojāmies? Vai tādēļ m es te nemierā četras dienas esam gaidījuši? Un ar šādu priekšlikumu Rāte griežas pie mums! Nē, nē, mēs neesam nodevēji, mēs negribam ari būt atbildīgi par nodevibu.
Rams mēģināja izlikties nevainīgs:
— Mijie draugi! Es jums tikai atsteidzos paziņot karaļa raksta saturu. Es jums nebūt nestāstīju savas domas, bet tikai to, ko Gustavs Ādolfs raksta Rātei.
Viņš atstāja valni galīgi saducis, jo tāpat viņu bija saņēmuši citos bastionos. Viņš steidzās atpakaļ uz rātsnamu, kur sekretārs rakstīja zviedru karalim noraidošu atbildi uz padošanās priekšlikumu. Vairums bij par uzticību Sigismundam, un Rama piekritēji arī neuzdrošinājās atklāti izrādīties par nodevējiem.