Jau gabalā Rams dzirdēja saucienus no vaļņiem:
— Sveiki! Iedzersim! Par dzimto pilsētu! Neatdosim to, pat draugam ne!
14. nodaļa KAUJA UZ DAUGAVAS
Nākošā rītā, saulei lecot, sāka skanēt Svētā Pētera baznīcas torņa zvans. Visi saprata, ka tas vēsta ienaidnieka tuvošanos, un pat pēdējais sliņķis atstāja gultu, lai dotos uz vaļņiem, ielām vai vismaz pie loga.
Skanstis snaudošie sargi pietrūkās kājās un tvēra ieročus. Velti tie lūkojās visapkārt — nekas nebij redzams. Uzlecošās saules stari apspīdēja izdegušās priekšpilsētas — klusas un tukšas. Bet pašā Rīgā radās rosība un kustība: pa Mārstalielas kazarmju vārtiem skrēja laukā viens karakalpu pulciņš pēc otra un devās uz savām vietām, tāpat pilsoņi, pa ceļam pogādami savus vamžus, steidzās uz vaļņiem.
Salderns, pa nakts melnumu mazliet nosnaudies, jau pirms gaismiņas bija kājās un, apstaigājis apcietinājumu joslu, atstāja Daugavmalas mūrus, lai dotos mājās iebrokastot. Uz Pēterbaznicas laukuma viņš apstājās un, bridi padomājis, gāja tieši uz baznicu, atvēra durvis un kāpa torni. Viņš vēl nebij ticis lidz pirmajam posmam, kad augšā sāka skanēt zvans.
— Aha!— Salderns teica pats sev.— Zviedri sāk kustēties. Ļoti labi. Taisni laikā iedomājos papētīt apkārtni. Bet nav jāsteidzas. Hansis ir modrigs virs; viņš jau pa gabalu būs pamanījis karaspēka tuvošanos, tā ka paies labs laiciņš, kamēr naidnieks novietosies.
Vecais kareivis reizes divas apstājās kāpšanā, lai, atslējies pie mūra, atelpotu, jo viņa gados aizdusa bij parasta lieta.
Visu laiku dūca zvans.
Beidzot Salderns sasniedza zvanu galeriju. Pametis asu skatu visapkart, viņš pamāja ar roku zvaniķim.
— Pietiek, Hansi! Nu jau visi zin, kas tev bij vēstāms.
Torņa sargs vēlreiz pierāva lielā zvana virvi, un zvans
apklusa.
Salderns dziļi ieelpoja augsto slāņu svaigo gaisu. Viņa ērgļa skats slidēja pāri Rīgas vaļņiem un priekšpilsētām, aiz kurām redzēja kustamies straujā marša tempā zviedru karaspēku nodaļas. Likās, it kā bezgalīga mirdzoši zviņota milzu čūska lien uz Rigu no ziemeļaustrumu pusē augošā meža, sasniedz Vecā kalna viņpuses nogāzi, tur apbērnojas un raida tālāk divus nezvērus kā žņaudzošas, vijīgas rokas ap pilsētu pa vienu un otru pusi kalnam. Tur pulks aiz pulka, karogs aiz karoga, jau Mllgrāvja nometne sakārtojušies, tagad ieņēma savas aplencēju vietas nemainoties, negrupējo- ties. No zemes puses Rīga nu bij ieslēgta. Bet ari Pārdaugavā Salderna skats šķitās pamanām kaut ko iemirdzamies krūmu zaļumā aiz Ķipsalas. Tātad ari otrā pusē Daugavai jau atradās zviedri; varbūt arī daļa flotes bija Daugavā, kaut gan Daugavgrlvas cietoksnis neko nebij ziņojis.
Vecais kapteinis mierīgi vēroja apkārtni, iegaumēja ienaidnieka pozīcijas, apsvēra lietišķi katru sīkumu, kas varētu būt svarīgs nākamās kaujās.
Ari mums, godātie lasītāji, patlaban ir izdevība no torņa augstumiem iepazīties ar Rīgu, kāda tā bija 17. gs. sākumā.
Metot skatus uz tuvāko apkārtni, redzam tikai namu stāvo jumtu masu, cauri kurai sniedzas vēl tagad pastāvošo baznīcu torņi: doms, Svētais Jēkabs, Svētais Jānis un vairs neesošā Svētās Madaļas baznlciņa. Tālāk pa Daugavu uz leju mūsu skats apstājas pie pils ar tās apcietinājumiem un četriem stūra torņiem, no kuriem vairs atlikuši tikai divi. No pils pa labi stiepjas aizsargu grāvis ar valni un apcietinājumu joslu; ap tagadējo Jēkaba un Torņu ielu stūri toreiz atradās Jēkaba vārti ar bastionu; pret tagadējo Pulvera torni tad bija visstiprākais pilsētas stūra nocietinājums ar Smilšu vārtiem (Bastejkalna mūsu laikmetā vēl nebij); tālāk, pret tagadējo Brīvības bulvāra galu, atradās Jauno vārtu apcietinājums, ap tagadējo Prefektūru — Pirts bastions. Nākošais stūra apcietinājums pacēlās netālu no Daugavas un saucās Mārstaju bastions. Daugavas pusē pilsētu iežogoja tikai vecie muri ar Cūku, Grēcinieku, Sāļu, Sievu, Gūstekņu, Stiftes un Miesnieku torņiem; īstais aizsargs te bija plašā Daugava, kuras tagadējais otrais krasts 17. gs. bija tikai salu virkne varenās straumes vidū, kas plūda divtik plata kā mūsu dienās.
Tagad pazīstamās Pārdaugavas cietzemes krastmalas — Beņķensala, Mūksala, Klīversala — senās dienās bija īstas salas un saucās Meztru sala, Jaunā sala (tikai šopavasar izcēlusies pusgadusimteni agrāk nogrimušās vecās Mūksa- las vietā un vēlāk atkal par Mūksalu iesauktā) un Abates sala. Aiz tām krietnā attālumā pacēlās upes kreisais krasts ar zilā migliņa tītiem mežiem. Metot skatu uz sauszemi, redzam vijamies šurp Rīges upīti apmēram no tagadējā Vērmaņa dārza un Smilšu kalnu puses; tā tek gar paaugsto Veco jeb Kaupo kalnu, kurš paceļas tagadējā Vienības laukuma vietā, un ietek ap Smilšu torni pilsētas aizsargu grāvi. Aiz vaļņiem Rige ieplūst no grāvja -pilsētā un liecas paralēli Kalēju ielas līkumiem pa kreiso pusi, tad, pamazām paplašinādamās, izveido nelielu ostu Rīgas kuģiem, kuri Daugavas palos te meklēja patvērumu. Gar šo Rigi stiepjas vecais pilsētas mūris ar senajiem torņiem, kā Kaļķu, Jāņa, Bendes, Audēju, Bebrukārklāja un Peitava torņi, atdalīdami īsto pilsētu no tā sauktā Iekšvaļņa, kur piemita nabadzīgākie iedzīvotāji un tagad bija novietoti ari nodedzināto priekšpilsētu iemītnieki — pa lielākai daļai zem klajas debess. . .
Un nu mēs varam atstāt Svētā Pētera galeriju līdz ar kapteini Saldernu, kurš, beidzis savus novērojumus, kāpa zemē. No Pēterbaznlcas laukuma viņš devās uz Rātslaukumu. Te pilsētas aizsardzības priekšnieki uztraukti nāca tam pretim.
— Kapteini Saldern! Kas īsti notiek?— jau pa gabalu viņam sauca pretim Joahims Rigemans.— Zvans vēsta ienaidnieku, bet no vaļņiem nekas nav saskatāms.
— Zviedri ieņem savas vietas,— mierīgi atbildēja vecais kareivis.— Gan mēs viņus drīz manīsim, kad tie uzstādīs savas baterijas.
— Jūs bijāt torni?