— Jā. Ieteicu ari jums uzkāpt. Lielisks skats. Kā ciešā lokā esam ieslēgti no zemes puses.
— Ļoti labi,— piezīmēja Ludvigs Hintelmans,— ka viņi mūs var ielenkt tikai no vienas puses un ka Daugavas pusē nedraud uzbrukums.
— Jūs maldāties, godājamais kungs,— atbildēja Salderns.— Man vislielākās bažas rada taisni Daugava.
— Kā? Vai ari Pārdaugavā jau naidnieks?
— Noteikti nesaskatīju, bet man ir aizdomas, ka zviedri būs izmantojuši tumšo nakti un ar vieglākām galerām iebraukuši Daugavā garām cietoksnim. Miglas dēļ, kas vēl klāj Daugavas lejas galu, tur nekā nevar manīt.
— Man šķiet,— iebilda Rigemans,— ka zviedri Pārdaugavā mums nevarētu sagādāt daudz bažu, jo otrs krasts ir pārāk tālu no pilsētas, lai lielgabalu uguns daudz kaitētu.
— Bet j«s aizmirstat Daugavas salas,— Salderns teica nopietni.— Ja ienaidnieks uz tām uzmet skanstis un izceļ dižgabalus, tad Rīga guļ tā priekšā kā uz delnas. Tādēļ es gribu iet uz pili, novērot, vai manas aizdomas varbūt nepiepildās.
Kapteinis atvadījās un nogriezās Krāmeru ielā; rātskungi devās uz Svētā Pētera baznīcas torni.
Salderns izrādījās pareizi novērtējis Gustava Ādolfa taktiku. Kādu stundu no pils ziemeļrietumu torņa vērojis Daugavas otro krastu, viņš, miglai izklīstot, ieraudzīja aiz Ķīpsalas sešas nelielas kaujas galeras un plostu, kas bija nolemti dižgabalu novešanai salā. Ilgāk te vairs nekavēdamies, viņš steidzās uz pilsētu ziņot rātskungiem par zviedru nodomu un gatavoties tā aizkavēšanai.
Pēkšņi sāka dimdēt zviedru batarejas Smilšu kalnos un aiz Vecā kalna. Pilsētas aizsargu priekšnieki uztraukušies atmeta gatavošanos Daugavmalā un steidzās uz Iekšvalni, atstādami Saldernam rūpēties par Daugavas aizsardzību.
Sirmais kareivis pavīpsnāja.
— Man šķiet, atkal esmu uzminējis Gustava Ādolfa saprātu: viņš apšauda Rīgu no zemes puses, lai visu uzmanību vērstu uz turieni, ka netraucēts var ieņemt salas. Bet tas viņam šoreiz neizdosies!
Viņš nosūtīja savu adjutantu uz pili ar pavēli pils sargiem heidukiem atklāt uguni uz zviedru galerām, tikko atskanēs pirmais dižgabala šāviens no rīdzinieku kuģiem, ar kuriem Salderns no Rīges ostas izbrauks Daugavā. Pats viņš devās uz ostu, lika divām galerām sagatavoties kaujai un tad gāja apskatīt vaļņus. Te viņš izmeklēja savus labākos musketierus. Smilšu bastionā patlaban Pēteris rīkojās ap dižgabalu, nostādīdams to pret Vecā kalna virsotni, kur redzēja zviedrus ierokamies. Nodunēja šāviens, un rakšanas darbi pārtraucās.
— Labi tēmēts!— Salderns izteica atzinību.— Vai tu esi dienējis baterijā?
— Man gadījās pie Fārensbaha arī dižgabalu apkalpot. Tur šo to iemācījos.
— Labi. Nāc man līdz! Te, liekas, līdz-'* pēcpusdienai nebūs darba. Lūk, zviedri šauj uz labu laimi, viņu bumbas pat lāgā nesasniedz aizsargu grāvi, jo baterijas vēl nav nostādītas īstās vietās. Nopietna ciņa mums būs uz Daugavas.
Vēl izraudzījies pāris musketieru un arī Ermani, Salderns ar visiem devās uz Rīges ostu, kur divas galeras jau gaidīja, un izbrauca Daugavā.
Zviedri jau atradās uz Ķīpsalas, tur plīvoja viņu karogs un sapieri raka skanstis. No galerām laida uz plostu dižgabalus novešanai salā.
— Mēs nākam īstā laikā!— Salderns apmierināts grieza ūsas un deva pavēli tuvākam dižgabalniekam:— Izšaut uz pretinieka galerām! Tas būs signāls krastā.
Kuģa lielgabals norūca. Lode neaizskrēja līdz kuģiem. Bet nu sāka darboties heiduki no pils. Viņu lādiņi krita labāk. Viens sadragāja zviedru galeras mastu. Drīz arī rīdzinieku kuģi bija šāviena sviedienā.
— Uguni!— komandēja Salderns. Abas Rigas galeras izšāva gandrīz reizē. Nu zviedri atbildēja, iešaudami Salderna kuģim sānos un noraudami otram bugspritu. Sākās īsta kauja. Rīdzinieki bij labākā stāvoklī, jo tos atbalstīja pils batei'ija, un tādēļ zviedri, kaut gan pārsvarā, ieskatīja ciņu par neizdevīgu un, atlaiduši plostu ar dižgaba- liem straumē, taisījās arī atkāpties ar kuģiem. Bet skaistā galera ar sašauto mastu un vēl otra, stipri bojāta, nespēja
. . . Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja . . .
sekot un palika atpakaļ. Kamēr pils baterijas vajāja bēgošos četrus zviedru kuģus, Salderns tuvojās abiem palikušajiem. Nu bija darbs viņa musketieriem, un, kad kuģu borti sadūrās, Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja, saviem apbrīnojami veiklajiem zobena cirtieniem uzveikdams pēdējo dzivo pretinieku. Otra zviedru galera izrādījās bez aizstāvjiem; to ļaudis bija atstājuši laivās, kad redzēja kuģi neglābjamu. Ari rīdziniekiem te neatlika nekas cits kā pievākt karogu un šo to, kam bij kāda vērtiba, jo skaistais kuģis jau sāka grimt. Otru galeru tauva ievilka Rīges ostā.
So zviedru atsišanu no Ķīpsalas rīdzinieki uzskatīja par īstu uzvaru, jo lepnāki par to, ka neviens vīrs viņu pusē nebij kritis un bij iegūta, kaut bojāta, jauna, skaista galera ar četriem lielgabaliem.
Tikko Pēteris ar Ērmani atgriezās uz Smilšu bastionu, zviedri, laikam sašutuši par zaudēto kauju uz Daugavas, attīstīja spēcīgu apšaudīšanu no Smilšu kalniem un Vecā kalna aizmugures. Kā liekas, viņi bija novietojuši savas baterijas pareizā vietā, jo tagad šāvieni krita jau pilsētā un ap vajņiem. Andris rīkojās pie viena no dižgabaliem, un viņam palīdzēja piegādāt munīciju — Angera Anna un ķestera Lēne . . .
15. nodaĻa
VELLA KALPI SAGROZA RĪGAS DAIĻAVĀM GALVAS
Jau veselu nedēju zviedri apšaudija Rīgu, rīdziniekiem tikpat centīgi atbildot no pilsētas baterijām. Un nedējas laikā Rigā vēl nebij neviens nogalināts. Bet pa tam Gustavs Ādolfs paspēja novietot savus dižgabalus pareizās vietās, un ciņa kļuva nopietna. Pirmais upuris gadījās uz Smilšu torņa bastiona. Ādģēris Hinrihs Bennemans, nakti stāvējis sardzē un pusdienā labi paēdis, jutās miegains un nolikās turpat bastiona malā diendusā; pie dižgabalu rūcieniem visi jau bija pieraduši, un arī ādģēri tie netraucēja pasnaust. Zviedru smago bateriju bumbas šņākdamas laidās pari valnim, rīdziniekiem tās pavadot ar smiekliem un jautrām piezīmēm. Te viena smagā bumba nokrita uz paša bastiona. Sargi pie brustvēra atskatījās: ādģēris gulēja beigts, simts mārciņas smagais lādiņš to bija sašķaidījis.