Visi uztraukti piesteidzās pie nogalinātā, atstājuši dižgabalus un musketes.
— Ak tu nelaimīt!— iesaucās jauns puisis.— Vajadzēja viņam likties gulēt dienas laikā!
— Liktenis cilvēku sasniedz arī nomodā,— kāds vecis prātoja.— Ai, ai, un vēl no smagām bumbām . . .— Viņš mēģināja ar kāju pavelt nāves lodi, kas gulēja turpat blakus nogalinātam.
— Nu, arī vieglā divdesmit četru mārciņu lode būtu Hinrihu nositusi,— piezīmēja ādģēra draugs, kalējs, un, noņēmis cepuri, noskaitīja tēvreizi.
Kāda amatnieka sieva, atnesusi savam vīram skanstis azaidu, pienāca pie nogalinātā un sāka skajā balsī vaimanāt.
Ērmanis viņu paņēma aiz pleciem un noveda no bastiona.
Slimnieku kopēji aiznesa pirmo upuri.
Nu sākās īsts karš, ar kuru rīdzinieki iepazinās tikai tagad, un nu tikai tā īsti pamodās viņu patriotisms. Pirmo četru dienu uztraukums un neziņa par ienaidnieku izbeidzās, kad zviedru pulki parādījās tālumā; tad — ar sākušos apšaudīšanu, naidnieka atiešanu no Ķīpsalas un pāris laimīgiem rīdzinieku izbrukumiem ārpus vaļņiem — pilsoņi savā lepnumā un dižošanās paši sevi apmānīja par stāvokļa nopietnību. Un tikai tagad, kad viņiem bij jānes arī upuri, tie sāka saprast savus pienākumus un savu stāvokli.
Visi, kas spēja kustēties, kaut ko darīja pilsētas un viņas aizsargu labā.
Rīgas aizstāvēšanās vadītāji rātskungi Rams, Hintelmans, Rigemans un Barnekens diendienā uzraudzīja katrs savu vaļņu līniju, Salderns apstaigāja bastionus, kur viņa ļaudis strādāja pie baterijām, pilsoņi pamīšus viens otru apmainīja sargu vietās skanstis, kvartlrmeistari Vellings, Heks, Srēders un Cimmermans rūpējās par kritušo novākšanu, ievainotiem, munīcijas pievedumiem, komandēdami pilsētā iebēgušos apkārtnes iedzīvotājus ar viņu zirgiem un ratiem. Zemnieku uzdevums bija arī dzēst ugunsgrēkus, kas vienā otrā vietā izcēlās no zviedru šautām degošām bumbām; tie piesteidzās ar jau gatavībā turētiem mēslu vezumiem un ar tiem apmeta uzliesmojošās ēkas. Ari sievietes ņēma dalibu pilsētas aizsardzībā, kopdamas ievainotos, nesdamas uz vaļņiem vīriem un dēliem ēdienu, pat rūpēdamās par kvēlošām oglēm dižgabalu degļu aizdedzināšanai.
Visbīstamākā vietā — uz Smilšu bastiona — bija arī visdzīvākā Rīgas daiļavu piedalīšanās.
Te vienu no smagajiem dižgabaliem apkalpoja Pēteris ar Andri, Ērmartim piegādājot biszāles un bumbas. Angera Anna labprāt palīdzētu padot smagās piecdesmit mārciņu lodes, bet šis svars sievietes spēkiem iznāca mazliet par lielu. Torņinieka meičas apķērīgā galva iedomājās atradusi padomu.
Viņa piegāja pie Andra un teica:
— Sis lielās, smagās bumbas vairāk liekas noderīgas mūru graušanai. Vai nebūtu labāk, ja tu pūli šautu ar mazākām, vieglajām?
Andris pasmaidija.
— Mans dižgabals ir liets tikai lielām lodēm.
— Zēl,— Anna nopūtās. Jā, mazās bumbas viņa varētu l iesi padot Andra rokās. Ak, cik tīksmīgi ir būt šī mīļā, tīkamā, brīnumdaiļā puiša tuvumā!
Ķestera Lēne izrādījās acīgāka. Nu jau veselu stundu, dižgabaliem nemitīgi rūcot, viņa stāvēja, atspiedusies pie torņa sienas, kur tā varēja justies droša no ienaidnieka uguns, un gaidīja. Arī pirms stundas viņa bija te stāvējusi; tad, Andrim paejot viņai garām, ieskatījās, kaut ko pamanīja un, aizsteigusies prom, pēc brītiņa atkal atgriezās ar mazu groziņu, kāds mēdz būt katrā saimniecībā. Ar to rokā nu viņa tagad stāvēja pie torņa.
Zviedru uguns sāka atslābt un mitējās. Apklusa arī pilsētas baterijas.
Lēne atstāja savu drošo slēptuvi un pieskrēja pie Andra, kurš, beidzis šaušanu, noslaucīja sviedrus un centās savest kārtībā savu vamzi, kas dažu iztrūkušu pogu dēj bija sabraucis uz krūtīm.
— Atļauj, Andri,— Lēne nostājās viņa priekšā ar groziņu rokā un kā nokaunējusies raudzījās puisi,,— atļauj man tev piešūt divas pogas, kas iztrūkušas darbā.
Andris pasmaidīja silti un mīļi.
— Tu esi laba meitene, Lēne. Patiesi, man vaļējais vamzis traucēja locīties.
Lēne pietvīka. Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu. Minūtes laikā viņas veiklie pirkstiņi piešuva vienu, tad otru. Ak, pārāk mazs šis darbiņš bija, tā viņa būtu ar mieru šūt visu dienu.
— Tā, nu būs kārtībā. Divas vien bij iztrukušas.
— Pateicos tev, Lēne.
Kamēr ķestera meita šuva pogas, jau divas citas gaidīja nr saviem pakalpojumiem. Šaušanai norimstot, bija ieradušās mācitāja Samsona Cille ar Rama Elīzu. Rokās viņas turēja prāvus grozus ar ēdieniem un vairākām vīna krūkām.
— Labrīt, kareivji!— viņas reizē, kā uz komandu palocīja celi, kad Andris pagriezās.— Te mēs jums atnesām azaidu un kādu lāsīti slāpju dzēšanai. Jūs tak nevarat utstāt savas sargu vietas, un kādam par jums jāparūpējas.
Sie vārdi, protams, zīmējās uz visiem ap smago dižgabalu, bet meiču acis sējās tikai pie Andra.
— Paldies, paldies, godājamās jaunavas!— Andris pateicās.
— Tā ir laba lieta!— iesaucās Ērmanis pienācis.— Ja tā pilsoņu cienītās kundzenes rūpējas par Rīgas aizsargiem, lad mums neapsīks spēki apšaudīt ienaidnieku!
Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu.
Viņš paņēma grozus, nometās ceļos un taisījās kraut visu laukā turpat uz netīrā, smilšainā klona.
— Nē, nē, tā ne!— Cille viņu atturēja.— Se grozā ir sega. Vispirms izklāj to!
Mācītājā meita izņēma smalki izšūtu, kādreiz greznu, bet nu jau apdilušu un laikam no apgrozības mājās izņemtu galdautu un izklāja to pie dižgabala. Pati viņa nolaidās sēdus un sāka izlikt traukus trim puišiem.