— Sēžaties!— Elīza uzaicināja dižgabalniekus.
— Piesēdīsimies ari!— Pēteris paņēma zem rokas
zviedru gūstekni — resno kapteini Svenu Hornu, kurš cauras dienas pavadīja uz Smilšu bastiona, pa kaujas laiku vērodams šaušanu un vai nu nopeldams, jeb uzslavēdams labi vai slikti trāpītu notēmējumu.— Piesēdīsim! Visi esam strādājuši — viens ar šaušanu, otrs ar labiem padomiem.
— Tā nu gluži nav!— Svens pretojās.— Es esmu gūsteknis un nedrīkstu nekādus padomus jums kaujās dot. Tad jau es ietu pret savu karali! Bet izteikt spriedumu par labu vai sliktu mērķi — tā ir cita lieta; par to man neviens nekā nedrīkst pārmest. Savos spriedumos es esmu brīvs cilvēks, lai kur atrastos.
Stenēdams Svens nosēdās pie paklāja. Ari pārējie ieņēma vietas. Eliza atrada grozā lieku trauku vēl zviedrim. Abas meičas blakus karavīriem lika katra trauka ēdamo, nolika katra priekšā pa krūkai vīna. Vienu otru reizi tās pavisam aizmirsa saimniekošanu un ēdājiem bija pašiem jāsniedzas pāri paklājam pēc maizes rieciena, jo likās, ka kāds magnēts meiču skatus vilka pie Andra dūmos apkvēpušās sejas.
Pēc sparīgās šaušanas mielasts ritēja omulībā un labsajūtā. Mācītāja un rātskunga virtuve un pagrabs bija devuši vislabāko. Puiši ēda, pirkstus laizidami, un abas meičas viņu brīnišķā ēstgribā redzēja savas mākslas suminājumu. Tikai Svena krūka, kā par brīnumu, izrādījās mazāka kā citiem: viņam tā pirmajam bija tukša. Andris, nejuzdams tik lielas slāpes, nolika zviedra priekša savu, nogaršojis no tās tikai pāris malku.
Ērmanis, tiesādams mācītāja cāli, pilnu muti stāstīja par šīrīta cīņu aiz vaļņiem. Kapteinis Salderns atkal izsūtījis mazā gaismiņā jātnieku nodalu izlūkot Vecā kalna baterijas. Pie Svētā Jura slimnīcas viņā pusē kalnam rīdzinieki sastapušies ar zviedru nodaju. Cirtušies zobeniem. I'ēteris viens pats izsitis no segliem pusduci ienaidnieku, bet viņš, Ermanis, dodoties atpakaļ uz pilsētu, zirgam pilnos aujos joņojot, noķēris zosi.
— Kā tad tas iespējams?— Cille iepleta savas dedzīgās, melnās acis.
— Pavisam vienkārši!— Pēteris iesmējās.— Svēta Jura slimnīcā Jaudis, izdzirdējuši cīņu, skrēja laukā un izbiedēja pagalmā zosis. Viena bailēs laidās pāri sētai un ieskrēja Krmanim taisni klēpi, kad tas auļoja garām.
— Nūja,— Ērmanis iebilda.— Bet klēpis nav būris. Ja tev zirgs laiž izstiepies,tad satvert šādu nemierigu putnu un iedabūt pilsētā nav joks! . . . Nu jā, to zosi mēs jau notiesājām šorīt brokastis. Bet jūsu cāļi, godātās jaunavas, gan ir gardāki par Svētā Jūra slimnīcas zosīm!
Svens Horns, mazdrusciņ iesilis no divkārtīgas vīna devas, arī kļuva runīgs.
— Jā, daiļās meičas,— viņš teica, savām mazajām, aiz- pampušajām ačtelēm saldi raudzīdamies te Cillē, te Elizā,— labi pagatavots mielasts ir pareizais ceļš uz vīriešu sirdīm. To gudrākās sievietes saprot. Bet, ja es varētu pieņemt, ka jūs tikai manis dēļ nopūlējušās, tad jāsaka, ka man ir augstākas prasības. Savu patīkamo, pievilcīgo ārieni es pats arvien stādu otrā vietā. Tas ir, es negribu ar to dižoties. Mana vājā vieta ir rokas veiklība un prāta apķērība zobenu cīņā. Ja kāda kundzene to prot pienācīgi novērtēt, tad manas sirds ledus izkūst. He, he, he .. . es nupat biju pārāk atklāts un tā varētu pats sevi apkrāpt. Redziet, man ienāca prātā izcīnīt tūlīt dažus gājienus uz zobeniem ar Pēteri. Tā es dažkārt še pakavēju laiku, mācīdams manam draugam īstu skolas ciņu. Nu, lūk, un, ja jūs redzētu manas apbrīnojamās prīmas, sekundas, terces un kvartes, jūs paliktu bez elpas, manas mīļās meičas, un kā bezprātīgas kristu man ap kaklu. Un tādā gadījumā es nespētu pretoties, es padotos vienai no jums. Bet, tā ka nupat jums izpļāpāju par šo savu vājību, tad nevaru būt drošs no jūsu viltības: varbūt jūsu galvas jau sagrozījušās manas piemīlības un patīkamā izskata dēļ. Un tā es pats būtu piekrāpies.
Cille un Eliza nesaprašanā raudzijās dižmanl un mēģināja dumji pasmaidīt.
Nabaga nelga! Bet viņš tomēr jutās ļoti labi savās augstajās domās pats par sevi. Viņš tiešām ticēja, ka ir veiklākais cīkstonis, lielākais ēdājs un dzērājs un skaistākais vīrietis pasaulē, kaut gan Pēteris bija daudz pārāks par viņu uz zobeniem, Ērmanim savu mūžu nevarēja tikt tuvu ēšanā un dzeršanā un, salīdzinot ar Andri skaistumā, bija kā izplūdušais tintes traips uz Vartburgas celles sienas pret nezināmā meistara rokas veidoto Dievmātes brīnišķo gleznu Svētā Jēkaba baznīcā. Sai ziņā gan vēl Svenu varētu attaisnot, jo viņš tak pats sevi nevarēja redzēt un droši vien daudzus gadus tam nebij gadījies nodzerties no dzidra meža avota vai aplūkot sevi metāla spogulītī.
Čalojot un mēļojot mielasts gāja uz beigām.
Te pār bastiona iekšējo malu parādījās rātskunga Toma Rama galva. Viņš, ieraudzījis jautro sabiedrību pie dižga- bala, apstājās uz kāpnēm. Vai acis viņu vij? Vai viņš sapņo tfaišā dienā? Nupat tikai uz kādu brīdi rimusi lielgabalu uguns, un te jau viņa meita sēž smiedamās un čalodama pie kareivju mielasta! Un arī Samsona Cille! Un kādā sabiedrībā vēl — ar šiem trim vella kalpiem! Vai patiesi tik nmagos pārbaudījumu laikos, ko patlaban pārdzīvo Rīga, vēl jānāk klāt jaunam postam — izlaidībai un palaidnībai! I.uk, arī tepat, tuvāk, pie torņa, stāv divas vieglprātīgas Hkuķes, kā liekas, torņinieka Angera sarkanmatainā Anna un Svētā Pētera baznīcas ķestera meita. Tām ari patīkamāk blisināt acis uz karakalpiem nekā apkopt mājās saimniecibu! Ak, Dievs! Vai patiesi tās te nāk šo trīs vella kalpu labad? Vai tie jau kļuvuši Rīgas aizstāvēšanā varoņu slavā? Vai visas Rīgas meitas viņu dēļ galvas zaudējušas? Lūk, tur otrā pusē ari raugās šurp pulciņš pusaudžu meiteņu! Vai patiesi šie Sātana radījumi visu pilsētu apbūruši? Nē, tam jādara gals.