— Ei, jūs tur!— viņš uzsauca tuvākstāvošām Annai un I.ēnei.— Patlaban te nav neviena ievainota, ne slima. Šaušana ir pārtraukta. Ejiet mājās, paraugiet, vai tur viss ir kārtībā!
Anna un Lēne pienāca tuvāk rātskungam, kurš palika uz savas trepju kapes, lai tam paskaidrotu, ka viņu mājās viss ir labākā kārtībā un ka te, uz vaļņiem, tās var būt vislabāk noderīgas, kad zviedri atkal uzsāks apšaudīšanu un gadīsies upuri.
Pa to laiku Eliza, izdzirdējusi tēva balsi un pamanījusi aiz abam priekšā stāvošām meičām viņa platmali, kaut ko ātri iečukstēja Cillei ausī un pusdiedama pārskrēja pāri bastionam, kur nozuda pa otrām kāpnēm.
Runādams ar torņinieka un ķestera meitām, Rams nebij pamanījis nozūdam Elīzu. Nu viņš, atkratījies no tām, velti meklēja acīm savu meitu jautrajā sabiedrībā.
— Kad tevi Nelabais!— viņš uztraucās, gandrīz sākdams ticēt acu māņiem.— Kur tad tā skuķe palikusi? Es tak skaidri redzēju Elizu blakus Cillei! Ei, Cille!
— Kas tur sauc?— nevainīgi atskanēja mācītāja meitas balss.
— Es te esmu. Tavs krusttēvs Toms.
— A! Tu, krusttēv!
— Kur palika Elīza?
— Eliza?
— Nu ja. Vai tad viņa patlaban te nebij?
— Elīza? Nē.
— Vai dieniņ! Ar mani vairs nav labi!— Rams slaucīja pieri.— Bet saki man — kur tad ir Elīza?
— Vai mājās viņas nav?
Rams neatbildēja uz jautājumu, bet bargi uzsauc svaiņa meitai:
— Un tu arī taisies uz mājām, Cille! Kas tev te darāms?
— Man jāpaēdina nabaga izsalkušie Rīgas aizsargi.
— Ej uz māju, es saku!
— Jā, krusttēv, bet tikai tad, kad ļaudis būs paēduši.
— Kā, Cille? Tu neklausīsi?
— Krusttēv, tev te nav nekādas darīšanas. Es nācu ar mātes atļauju un, kad būšu savu uzdevumu izpildījusi, iešii mājās. »
Rātskungs norūca caur zobiem negantu lāstu un skrēja lejā pa kāpnēm.
Kad viņš bija pazudis aiz tuvākā ielas stūra, no basti na otrām kāpnēm pabāzās Elizas galva. Atkal pusdejodama tā atgriezās pie tīkamās sabiedrības un apķērās ap kaklu Cillei.
— Jauki, māsiņ, tu apmulsināji manu tēvu! Viņš patiesi noticēja, ka acis viņu maldinājušas. Nu būsim te netraucētas, kamēr zviedri nesāk atkal šaut.
Iztraucētās sarunas sākās no jauna. Mēļošanā un jokošanā ātri pagāja laiks. Beidzot jautrajai sabiedrībai vēl pievienojās ķestera Lēne ar Angera Annu. Ramam aizskre- jot, viņas bij palikušas pie bastiona malas. Te viņas ieraudzīja lejā vecenīti ar lielu krūzi rokās. Uzkāpt bastionā tai nācās grūt', un viņa lūdza meičas nonest krūzi ar alu izslāpušajiem dižgabalniekiem — kā atzinību par brašo šaudīšanu. Protams, nonest krūzi varētu Lēne viena, bet Anna ari labprāt vēlējās pabūt Andra tuvumā. Viņa gāja līdz kā kroģētāja. Lēne nolika trauku uz mācītāja cienmātes vecā galdauta pašā vidū. Annai laimējās atrast pa ceļam no agrākām dzīrēm pamestu ieplīsušu krūzīti. Ar to viņa nometās ceļos pie paklāja un, ar tā stūri izslaucījusi trauciņu, lēja alu un sniedza puišiem. Pēc īsa brītiņa visi jutās kā viesi aicinātā sabiedrībā.
It kā nojauzdams šo miera idilli uz nežēlīgā kara apdraudētās Rīgas vaļņiem, zviedru baterijas ilgi neatvēra savas ugunsrikles. Lai taču savs prieks ir jaunībai.
16. nodala divi neapmierinātie
Mācītājs Samsons sēdēja savā darba istabā pie galda, nugatavodams nākošās svētdienas sprediķi. Viņam darbā neveicās, jo domas kavējās pie citām lietām.
Nometis spalvu, piecēlies un pasoļojis pa istabu, viņš npstājās pie atvērta loga, klausīdamies laiku pa laikam nodunošos šāvienos no bastioniem.
— Cik ilgi šī muļķīgā šaudīšana turpināsies?— viņš īgni teica pats sev.— Patiesi, tā ir nejēdzība!
Lejā uz ielas čīkstēja garāmbraucošo ratu nesmērētie riteņi. Ratos kāds ievainotais sāpēs kliedza.
Mācītājs izliecās pa logu paraudzīt.
— Nejēdzība! Nejēdzība!— viņš atkārtoja.— Kam tas viss? Zviedri tā kā tā ieņems Rīgu, jo poļu palīgs vēl arvien nenāk.
Izdzirdējis aiz sevis atveramies durvis, Samsons atgriezās. Darba istabā ienāca viņa svainis Toms Rams. Ari tā •eja, gan mazliet dzīvāka, bij saīgusi un neapmierināta.
— Labdien, Herman!— viesis sveicināja.
— Labdien, Tom. Kas jauns pilsētā?
— Jaunākais ir tas, ka mēs abi esam veci palikuši.
— Nu, nu?!
— Jā, Herman, mums vairs nav nekāda iespaida pilsētā, (iandrlz ikviens Rātē piekrit, ka Rīgai jāatsvabinās no Romas un Varšavas, un tomēr visi baidās atdot pilsētu (iustavam Ādolfam. Mani un mūsu tuvāko draugu vārdi velti izskan kurlām ausim. Visietiepīgākais ir mūsu mīļais sievastēvs Eks.
— Ak, jā, šis pārspīlētais godīgums!
— Man liekas, ka vairāk gan bailes viņu piespiež turēties poļu pusē.
— Nē, Tom, tu viņu pārproti. Eks bieži ir teicis skarbu vardu pret Sigismundu un viņa atbalstītiem jezuitiem. Tās nav bailes. Aiz savas bramanīgās uzticības poļiem viņš slēpj hiivu mazdūšību atklāti atzīties par zviedru draugu.
— Lai nu kā,— Rams piesēdās,— bet, ja nedēļas laikā zviedri netiks pilsētā, tad mūsu jaukajiem sapņiem būs beigas. Pagājušo nakti atkal Rīgā ielavījās Radzivila sūtnis ar kādu kazaku virsnieku Barbevicu. Tie Rātē ziņoja, ka poļu palīga spēki gatavojoties nākt uz Rigu. So ziņu rātskungi uzņēma ar gavilēm . . . Ak, gļēvuļi! Es saku, mums kaut kas jādara pirms Radzivila ierašanās. Gustavs Ādolfs savelk arvien ciešāk savus pulkus. Aiz vecajām vēja sudmalām viņi galīgi nocietinājušies; tāpat Sarkanais tor nis ir viņu rokās, velti mēs mēģinājām ar izbrukumiefflj viņus izdzīt no Pārdaugavas skanstlm; mans ārpilsētas dārzs ir pārvērsts par cietoksni; no Vecā kalna viņi rokas pa zemes apakšu arvien tuvāk Smilšu tornim un uz Jēkaba vārtu pusi, Mārstaļu bastions vairs nespēj aizsargāt mūrus Daugavas pusē, kopš pārsprādzis mūsu lepnākais dižgabals «Moris». Bet visapdraudētākā vieta ir Smilšu vārti. Pie vella! Tur zviedri jau būtu izārdījuši valni, ja šie sasodītie trīs vella kalpi ar apbrīnojami notēmētiem šāvieniem netraucētu viņu baterijas. Kā liekas, ienaidnieka nodoms ir tieši tur ielauzties pilsētā. Kā citādi viņi tik sparīgi taisni šd vietu apšaudītu?