— Man liekas, viņi tādēļ griež savu dižgabalu stobrus pret Smilšu bastionu, ka tie puiši no turienes visvairāk viņiem dara postu.
— Jā, tas var būt. . . Ak, nolādētie vella kalpi! Kā Dieva sods viņi mums uzsūtīti. Viņi bija tie, kas sacēla pirmo sajūsmu pilsoņos; viņi ir tie, kas aizrauj visus uz varonību; viņi ir visizveicīgākie dižgabalnieki. Un kas tas trakākais: ari mūsu sievas un meitas viņi apbūruši.
— Ko tu saki?
— Jā gan! Tā ir, kā tu pats to svētdien pirms Vasaras- svētkiem teici no kanceles: viņi iekaro mūsu tuvinieku sirdis.
— Tik traki vēl nav, Tom. Ja ari nav šaubu, ka viņi stāv kaut kādos sakaros ar Nelabo, taču Rīgai viņi nekā ļauna nedara.
— Neesi tik vientiesīgs, Herman! Es tev saku, tiem puišiem ir kaut kas aiz ādas. Priekš dažām dienām es notvēru jaunāko no viņiem, to gaišmataino lellīti. Tu domā, ka viņš savu atpūtas laiku noguļ? Nē, viņš, lai cik noguris būtu, klejo apkārt pa ielām, vērodams ik namu, ik logu; viņš met acis uz sieviešiem; un man tev jāsaka, miļais svaini, ka tava Cille jau ir vella nagos.
— Kā?— Samsons kļuva gluži bāls, nezinādams gan īsto iemeslu, kādēļ Rams tā var teikt, bet atcerēdamies meitas dzimšanas dienu, kad to pārsteidza ar Elizu izsaucam ļaunos garus pēc vecās burvju grāmatas.— Kā Cille būtu vella nagos?
— Viņa pinas ar tiem vella kalpiem!
— Žēlīgais Dievs! Vai tu nopietni runā?
— Es viņu redzēju šo ļaužu sabiedrībā uz bastiona. Tā bija nometusies sēdus viņu vidū un jautri tērzēja.
— Tom, Tom! Vai tu neesi pārskatījies?
— Man jāatzīstas, ka Nelabais bij manas acis apmānījis. Es šķitos redzam arī Elīzu. Bet viņas, paldies Dievam, tur neizrādījās. Tā bija satraukta prāta maldīšanās. Bet, kas zīmējas uz tavu meitu, tad viņu redzēju to pulkā. Es ar viņu runāju, norāju.
— Un ko Cille tev atbildēja?
— Viņa diezgan bezkaunīgi paziņoja, ka ieradusies uz vaļņiem ar mātes atļauju.
— Kā? Mana sieva būtu atļāvusi iet Cillei lakstoties ar karakalpiem? Vai tu, Tom, arī atjēdzi, ko runā?
— Es nesaku, ka tavai meitai atļauts iet lakstoties, kaut gan cita apzīmējuma nezinu viņas rīcībai. Protams, viņa man teica, ka atnesusi uzkožamos nabaga kareivjiem, kuriem dienu un nakti jāpavada skanstis.
— Ak, Dievs, kā tu mani nobiedēji, Tom!— Mācītājs izņēma no kabatas lakatiņu un noslaucīja uz pieres parādījušos salto baiļu rasu.— Tas vēl nav tik ļauni, kad Cille tiem nonesusi mūsu pusdienas galda atliekas. Kad Rīga briesmās, katrs dara, ko spēj, viņas aizsardzības veicināšanā. Un tie tur uz vaļņiem dažu labu dien' patiesi netiek pie maltītes.
— Velti tu sevi mierini, Herman. Es tev saku, ka šie burvji ir sagrozījuši Rīgas meitenēm galvas. Bez Cilles es tur vēl redzēju arī tava ķestera meitu Lēni un torņinieka Angera sarkanmataino Annu. Un vispāri ap Smilšu bastionu slaistās apkārt pilsoņu skuķes, ko jau agrāk pamanīju, bet neiedomājos iemeslu. Es saku, trakas lietas! Paldies Dievam, ka mana Elīza ir prātīgāka.
— Nu, Cillei es turpmāk noliegšu tur iet!— Samsons devās uz durvīm pasaukt meitu.— Cille! Ei, Cille!
Viņš gaidīja pie durvīm meitu atsaucamies, bet viss palika klusu. Tad, atstājis Ramu vienu, viņš gāja uz meitas kambarīti. Arī tur Cecīlijas nebij.
No virtuves iznāca kalpone.
— Vai kungs sauca?
— Kur jaunava Cecīlija?
— Jaunava izgāja.
— Kurp?
— Uz vaļņiem.
— Atkal! Kur cienītā kundze?
— Atlaidās diendusā.
Mācītājs iesteidzās guļamistabā un pamodināja sievu.
— Ģertrūd! Vai tu atļavi Cillei iet uz vaļņiem?
— Jā, Herman.
— Tas nedrīkst vairs būt!
— Ak, mājās nemaz nav drošāk kā uz ielas. Lūk, aizva kar blakus namā ieskrēja bumba un nosita kaimiņa vecmāmiņu.
— Es nerunāju par drošibu. Es saku, ka jaunam meitenēm nepiedien karavīru sabiedrība.
— Es nesaprotu, Herman, kam tu esi tik bargs. Visas pilsoņu meitas un tāpat rātskungu jaunavas rūpējas par ievainotiem un dara, ko var, pilsētas aizsardzības labā. Ir taču karš, un kā lai bērnu ieslēdz istabā?
— Tam tā jābūt, Ģertrūd! Mūsu meita turpmāk nedrīkst vairs rādīties viena uz vaļņiem.
— Bet es taču neesmu īsti vesela, Herman; es nevaru Cillei visur izstaigāt līdz.
— Es no tevis to neprasu. Lai Eliza viņu pavada. Tā ir nosvērtāka. Es parunāšu ar Tomu. Viņš atļaus Elīzai atnākt te, un tad abas viņas var dažas stundiņas iziet.
Samsons atstāja guļamistabu un atgriezās pie Rama.
— Nu?— Rams jautājoši paraudzījās svaini.
— Atkal viņa ir tur!— Samsons smagi atsēdās.
— Tātad nu tu tici, ka vella mākslas ir arī tavu meitu aptinušas?
Mācītājs neatbildēja. Viņš, atspiedis galvu rokās, uztraukti domāja, kā atsvabināties no neieredzētiem svešiniekiem.
Arī Rams, viens palicis, par to pašu bija pārdomājis.
— Mums jātiek no šiem Nelabā kalpiem vaļā!— pēc brītiņa viņš teica apņēmīgi.
— Jā, bet kā to izdarīt?— Samsons pacēla galvu.
— Ļoti vienkārši: tie jāsūta aiz vaļņiem izlūkos.
— To jau tu mēģināji. Bet velti.