— Es neticu, ka lodes nekā nespēj kaitēt ļaudīm, kuri padevušies vellam.
— Viņi atgriezās sveiki un veseli. Un turklāt tie paši vairākas reizes devušies kaujā ārpus pilsētas. Arvien neaizskarti.
— Tikai laimīgs gadījums — un vairāk nekas. Ja jau pašu Nelabo, kā stāsta, var nošaut ar sudraba lodi, tad viņa kalpam pilnīgi pietiek ar vienkāršu svina pupu. Bet, ja ari viņiem būtu klāt paša Nelabā talismans, kas tos padara neievainojamus, tad zviedri var viņus sagūstīt un, pārliecinājušies par puišu īsto dabu, liks viņus mest sārtā. Jā, es iekārtošu, ka Salderns tos sūta izlūkos. Ik dienas — tik ilgi, kamēr atbrīvosimies no viņiem.
Samsons atkal pielēca no krēsla.
— Nē, man nav miera! Jāsūta Cillei pakaļ. .. Raute!— viņš, atvēris durvis, sauca kalponi.
Paradljās daiļā, zeltmatainā meitene.
— Jā, kungs?
— Vai tu zini, kur atrodas Smilšu bastions?
— Nē, kungs. Es Rigu vēl nepazīstu. Jūs nekad man neļaujat citur iet kā vienīgi pāri uz tirgu.
— Tad ej līdz Ogļu tirgum. Tur prasi pēc Smilšu ielas. I'a to dodies taisni uz priekšu, kamēr iznāksi uz vaļņiem. Tur tieši tev priekšā pacelsies Smilšu tornis. Ap to ir bastions. Patlaban zviedri nešauj. Tu uzej augšā un paraugies, vai nemani tur cienīto jaunavu. Saki, lai viņa tūlīt nāk mājās. Bez kavēšanās.
— Labi, augstais kungs.
Kalpone aizgāja.
Brītiņu vēlāk atkal sāka dunēt dižgabalu šāvieni, arvien pieņemdamies.
Samsons tuvojās logam paraudzīties lejā, kā aiziet kalpone.
Te gar pašu logu nošņāca zviedru baterijas raidītā degošā bumba, iesizdama kodīgos dūmus arī istabā. Lejā nodārdēja un nobrikšķēja.
Mācītājs iztrūcies atstreipuļoja pāris soļus atpakaļ. Tad, ziņkāres dzits, tomēr izbaza galvu pa logu.
Bumba bija ieskrējusi stūra nama apakšējā stāvā, kada noliktavā, caur lūku. Drīz no turienes parādījās pelēks dūmu mutulis. Atskanēja taure — ugunsgrēka signāls. Saskrēja ļaudis. Kādas minūtes vēlāk piebrauca zemnieka meslu pajūgs. Ļaudis ķērās pie dakšām un sāka sviest meslus kūpošā lūkā. Uguns noslāpa.
Rīdzinieki bija tā apraduši ar ienaidnieka bateriju uguni, ka jau no tuvojošās bumbas šņākoņas prata paglābties vai nu tuvākos vārtos, vai durvīs, vai arī aiz sienas. Uz ielām viņi jutās drošāki nekā namos un tādēļ visslv4kās apšaudīšanas laikā vairāk uzturējās uz ielām un aiz vaļņiem, kur arvien bij visdrošāk.
Tā arī tagad Iekšvalnis bija pilns ļaužu. Kam nebij darba ap munīcijas piegādāšanu, tie sekoja zviedru bumbu lidojumam un spriedelēja par karu. Drošsirdīgākiev jeb varbūt, pareizāk sakot, vieglprātīgākie uzkāpa pat bastio- nos un skanstis, vērodami ienaidnieka baterijas uzliesmojošos šāvienus.
Starp tiem bija arī pamaza auguma sirmgalvis īsi apcirptiem matiem, mācīta vira tērpā un samta baretē — vecais maģistrs Daniels Rēbuss. Brustvēra aizsardzībā viņš pētoši vēroja pilsētas nomales; viņa dzīvās, sprigstošās acis, kā likās, pētija zviedru sapieru darbus gar Vecā kalna šīspuses nogāzi, un plānās, enerģiskās lūpas klusi murmināja:
— Slikti, slikti… ja zviedri savus ierakumus izvedīs līdz tornim, tad viņi ar muskešu uguni spēs apklusināt Smilšu baterijas. Vajadzētu viņus aizkavēt. . . Bet kā? 4m … hm … Te varētu līdzēt gan. Ar acīm vien tik tālu nevar saskatīt, ko sapieri īsti dara un kur tie atrodas. Te noderētu mans izgudrojums. .. Ari mani dūmi izdarītu brīnumlabu pakalpojumu izbrukumā. Ducis veiklu vīru izjauktu ierakumu darbus un nemaniti spētu atgriezties aiz vaļņiem . . . Hm . .. Sie trīs drošsirdīgie puiši izglābtu bastionu . . . Bet vai es drikstu atklāt savu noslēpumu? Ai, nē, nē! Mani atkal nomētātu akmeņiem vai pat sietu uz sārta kā burvi. . . Ak, tumšais ļaužu neprāts! … Ja varētu šiem krietnajiem puišiem nodot savus izgudrojumus! Tiem neviens neuzdrošinājās vairs ķerties klāt, un kāda jauna burvība vairāk jeb mazāk — tas vienalga. Bet es negribētu, ka mani redz ar viņiem kopā .. . Pag, man ienāk prātā laba doma .. .
Maģistrs atgāja no brustvēra un meklēja ar acīm gar torņa sienu. Viņš ieraudzīja Angera Annu, kura te drošībā no zviedru bumbām stāvēja un nenolaida skata no Andra pie smagā dižgabala, un piegāja tai klāt.
— Vai tu, meit, negribētu nākt man līdz? Man tev kāds vārds sakāms.
Anna, kaut gan juta lielu cienību un pateicību pret veco burvju dakteri, kā ļaudis dēvēja Rēbusu, tomēr ne labprāt atstātu savu vietu, kur atradās tik tuvu pie Andra un, dūmiem izklīstot, skaidri saredzēja katru viņa vaibstu, katru jaunības spēka pilno, vīrišķīgo kustību. Ar dīvaini saldu prieku viņa tīksminājās pie jaunekļa darba.
— Dominē Rebus,— viņa atbildēja kā negribēdama, — vai tu nevari tepat pateikt, kas tev man sakāms?
— Nē, bērns. Tev jānāk man līdz uz mājām. Tur dabūsi kaut ko, kas tev jānodod taviem trīs draugiem. Pašam man nebūtu labi to darīt.
Tas Annai bij pa prātam. Lai nodotu kaut ko Andrim, lai tiktu viņam tuvāk, Anna būtu ar mieru skriet cauri visai pilsētai zem ložu un bumbu krusas.
— Iesim, dominē!— nu bez kūtruma viņa iesaucās un sekoja maģistrim.
17. nodaļa ANDRIS ATROD RŪTU
Mācītāja Samsona kalpone gāja uz Smilšu torni. No Ogļu tirgus bija taisns ceļš pa Smilšu ielu līdz vaļņiem. Tur patlaban notika sīva apšaudīšanās. Zviedri, kā likās, bij pagriezuši visu savu dižgabalu stobrus pret bastionu. Gan lielas, gan mazākas bumbas te krita viena pēc otras, ielauzdamas apkārtējo namu jumtus, drupinādamas sienas, dragādamas pilsētas vārtus. Meitene gāja ar sirds drebēšanu, uzmanīdamās pa pustukšo ielu, un vairākas reizes tai bija jāiebēg tuvāko namu vārtos, kad sadzirdēja izšautās bumbas tuvojošos šņākoņu. Beidzot viņa sasniedza Iekšvalni. Te bija rosīga dzīvība. No vaļņu pagrabiem vīri vēla laukā biszāļu muciņas, nesa bumbas un krāva ķerrās, citi tās dzina uz bastioniem. Ievainotos nesa prom nestuvēs uz pārsienamām vietām, pievāca nogalinātos. Dīkā esošie ļaužu pūļi drūzmējās aizsargātās vietās, juzdamies te drošāk nekā mājās un dzīvodami līdzi cīņai. Smilšu bastions bija ietīts vienā dūmakā, pa kuru kustējās dižgabalu apkalpotāji un munīcijas piegādātāji. Starp šāvienu dārdoņām atskanēja īsi, aprauti saucieni, komandas, pavēles. Uz iedragātā Smilšu torņa jumta stāvēja kāds vīrs un, kā likās, vērodams ienaidnieku, laiku pa laikam kaut ko kliedza lejā uz bastionu.