Pie brīvā laukuma starp ielas galu un bastionu mācītāja kalpone apstājās. Te bija bīstama pāri tikšana, jo patlaban laukuma vidū nolidoja viena pēc otras četras smagas bumbas, satricinādamas zemi tālu apkārt. Brītiņu nogaidijusi, meitene skriešus laidās pāri klajumam un nokļuva torņa aizsardzībā. Tepat bija kāpes uz bastionu. Viņa uzskrēja augšā un skatījās pēc Cilles.
Lūk, te jau tā stāvēja ar Rama Elīzu, pie mūra piespiedušās, un raudzījās dižgabalu darbībā.
— Cienītā jaunava?— Kalpone piesteidzās klāt mācītāja meitai.
— Tu, Raute? Kas tev še darāms?
— Kungs lika man tūliņ jūs saukt mājās.
Cille ar Elizu saskatījās. Tas viņām nepatika. Bet nevar nepaklausīt tēva pavēlei.
Te no torņa sadragātā jumta atskanēja spēcīga balss:
— Tēmēt mazdrusciņ vairāk pa labi! Augstums ir pareizs. Bumba nokrita nedaudz asis no mērķa. Tātad mazdrusciņ pa labi!
Mācītāja kalpone ieklausījās: ši balss viņai likās tik pazīstama, bieži dzirdēta. Pēkšņi viņas atmiņa noskaidrojās.
— Tas tak ir . . .— viņa iesaucās un paskrējās attālāk no torņa uz bastiona laukumu.
Aiz muguras nodunēja dižgabala grāviens, ietīdams meiču dūmu mākonī.
Kad dūmaka izklīda, meitene saskatīja vīru uz torņa. Tas, piecēlis apaju sprunguli pie acs, kā likās, ar cauru vidu,- pa to raudzījās uz ienaidnieka ierakumiem starp Veco un Smilšu kalniem.
Pagāja apmēram minūte — kamēr izšautā bumba nolidoja līdz mērķim. Tad virs uz torņa priecīgi iesaucās:
— Aiziet! Labi, Andri! Zviedru dižgabals apsviedās! Tas mus vairs netraucēs!
— Pēter!— iesaucās meitene, izstiepusi rokas pret torņa augšu.
Pēkšņi viņu satvēra spēcīgas rokas no muguras puses aiz pleciem un apgrieza otrādi.
— Rūta!
— Andri!
Jaunais karakalps apkampa un piespieda pie krūtīm ilgi meklēto un beidzot negaidīti atrasto mīļoto meiteni, neno: laizdams skatu no viņas sejas.
Labu_laiku abi tā stāvēja, nespēdami izrunāt ne vārdiņa.
Ari Ērmanis, aizgrābts no drauga un līgavas aizkustinošās atkalredzēšanās, piemirsa savu darbu — pielādēt izšauto dižgabalu — un mitrām acīm raudzījās jauniešos.
Cille un Eliza pie torņa sienas pārmija izbrīnējušos skatienus.
— Mums jāiet,— mācītāja meita attapās it kā apvainotā balsī.— Te jau nekā sevišķa nav, un tēvs gaida.
— Jā, man arī jābūt mājās,— Elīza centās izlikties vienaldzīga.
Abas devās prom. 1
Pa tam Pēteris torņa augšā kļuva nepacietīgs:
Rūta!— Andri!
— Kas ir? Vai pielādēji?
— Pēter,— Andris gavilēja,— Rūta ir te!
Samsons ar Ramu sēdēja un, gaidīdami Cilli, pārrunāja par pilsētas lietām.
Mācītājs loti nopietni saņēma savu meitu, kad tā pārradās.
— Kur tu biji, Cille?
Kā par brīnumu, Cecīlija šoreiz izrādījās neparasti lepna un pašapzinīga.
— Biju uz vaļņiem.
— Kas tev tur ko meklēt?
— Var gadīties kaut ko palīdzēt.
— Palīdzēt? Kam palīdzēt?
— Varbūt kādam ievainotam. Pasniegt nodzerties . . .
— Man šķiet, ka jaunai meitenei nav jājaucas kara lietās. Tas nepiedienas.
— Piedienas gan, tēt.
— Cille! Tu uzdrošinies man pretimrunāt?
— Tēt, tā tas ir: mūsu mijā pilsēta ir apdraudēta. Kas spēj nest ieročus, tie cīnās uz vaļņiem, un, kas nekā cita nespēj darīt Rīgas aizsardzībā, tas vismaz var atvieglot mūsu brašo aizsargu cīņu, pabarojot izsalkušos un apkopjot ievainotos,— mācītāja meita atkārtoja dzirdētos vispārējos uzskatus.
— Tā, tā, tā .. .— Samsons, nespēdams meitas vārdus atspēkot, teica zobgalīgi.— Jauki!
— Nu jā! Un vai tu pats, tēt, visu neziedotu Rīgas glābšanas labā?
Nu patiesi mācītājam nebija vairs, ko atbildēt. Ar meitu viņš nevarēja spriedelēt par saviem politiskiem uzskatiem.
Cille izgāja.
— Saki, lai padod palaunadzi!— Samsons vēl nosauca viņai pakaļ.— Krusttēvs ēdis ar mums.
Abi kungi brītiņu sēdēja klusēdami. Tad pamazām atjaunoja savas sarunas.
Pagāja pusstunda. Azaidā neviens nesauca.
Labu brīdi vēlāk darba istabā parādījās mācītāja cien- māte.
— Beidzot, Ģertrūd, tu aicini mūs pie galda!— Samsons piecēlās.
— Nē, Herman,— kundze nobažījusies atbildēja.— Rau- tes nav. Kas lai gatavo palaunadzi?
— Kā? Kur tad tā skuķe palikusi?
— Kā tu to aizsūtīji pēc Cilles, tā viņa vēl nav pārnākusi.
— Bet Cille tak sen ir mājās.
— Viņa atnāca viena.
— Ei, Cecllij! Kur palika Raute?
— Uz vaļņiem!— meita atsaucās no otras istabas.
— Tas ir par daudz!— Samsons noskaitās.
— Nu tev atkal jāsūta Cille tai palaidnei pakaļ,— domāja Ģertrūdes kundze.
Nekas cits neatlika. Cille gāja atpakaļ saukt mājā kalponi, lai nebūtu jāpaliek neēdušiem, jo ne namamātei, ne viņas meitai par saimniecību virtuvē nebij īstas intereses un patikšanas.
Zviedri beidza apšaudīšanu. Aprima dunēt arī Rīgas bastioni. Dižgabalnieki varēja atņemt elpu.
Andris ar Rūtu stāvēja pie brustvēra un stāstīja viens otram savas gaitas un pieredzējumus pēc bēgšanas no Ēdoles muižas.