— Tātad tu piemājo pie mācītāja Samsona,— Andris teica, glāstīdams Rūtas pirkstiņus.— Kaut es to būtu varējis uzminēt! Ik dienas es staigāju pa ielām, kad atlika laiks, un raudzījos, vai kaut kur tevi nemanīšu. Bet nekā.
— Es maz tieku pilsētā,— Rūta sacīja.— Tikai līdz tirgum un atkal mājās.
Uz bastiona uznāca Samsonu Cecīlija un raudzījās apkārt pēc Rūtas un Andra.
Rūta pirmā ieraudzīja viņu.
— Vai dieniņ! Nu man jāiet, mīļais!— Viņa paspieda puiša roku.
Rūta piesteidzās pie Cilles. Tā viņu saņēma mazliet uzpūtīgi.
— Te tu esi, Raute! Un man bij jānāk šurp tevis dēl.
— Neņemiet ļaunā, cienītā jaunava,— Rūta atvainojās,— es satiku paziņas.
— Nu labi. Steidzies uz māju! Tur tevi gaida.
Rūta nokāpa no bastiona un teciņus laidās pa ielu mājup.
Cille palika te un meta slepenus skatus uz Andri, kurš piegāja pie draugiem.
Rūta saņēma bargu rājienu no mācītāja cienmātes. Arī pats Samsons, tik ilgi palaunadža izgaidījies un izsalcis, iegāja kukņā, stingri paraudzījās kalponē, kas savu pienākumu aizmirsusi, un pārmetoši pagrozīja galvu. Teikt viņš gan nekā neteica. Meitene čakli rīkojās ap pavardu, apzinādamās savu vainu. Bet viņas sirds gavilēja: Andris ir te!
— Bet kur Cille, Ģertrūd?— mācītājs iejautājās, nemanījis meitu.
— Jā, kur Cecīlija?— attapās pati, pagriezusies pret Rūtu.
— Viņa palika uz vaļņiem.
— Trakas lietas!— Samsons pietvīka no dusmām un izskrēja laukā.
Darbistabas durvīs viņš satika Ramu. Tas taisījās iet uz mājām.
— Mīļais svaini, pagaidi tak vēl mazu brītiņu!
— Tev labi runāt,— pasmējās Rams,— bet es esmu izsalcis.
— Man arī gribas ēst kā vilkam.— Namatēvs veda viesi atpakaļ kabinetā.— Bet mazu brītiņu vēl jāpagaida. Tā skuķe pārnāca un jau rīkojas ap pavardu. Būs garšīgs uzkožamais. Tev jau mūsu Rautes gatavotie ēdieni ļoti gaumējot. Jā, patiesi, tik laba un tik saprātīga kalpone mums vēl nav bijusi, un es neparko negribētu viņu laist prom.
— Kā? Vai tad viņa taisās atstāt tavu namu?
— Nē, tas ne. Kā liekas, tai arī nav kur iet. Viņa atbēgusi no Kurzemes, bārenīte. Piederīgo viņai nav. Bet tomēr man uznāk bažas, ka varētu viņu zaudēt.
— Kā tad īsti?
— Tu tak nenoliegsi, ka viņa ir brīnumskaista meitene?
— Patiesi, to neviens nevar noliegt.
— Nu, lūk. Pilsētas jaunatne met uz viņu samīlējušos skatus. Pat mūsu jaunie, pārgalvīgie melngalvji, kā man gadījās nejauši novērot. Un kas tas būtu tādam bagātam tirgotāju jaunkundziņam atvilt mūsu Rauti, piesolot tai pasakainu algu? Ar naudu var visu panākt. Tādēļ es ari nelaižu meitenei staigāt pa pilsētu. Sevišķi tagad, kara laikā, tas jāievēro, kad labie, stingrie tikumi kļūst vaļīgāki.
Abi svaiņi turpināja sarunu un atkal nonāca pie trim vella kalpiem, kuri, kā Rams noteikti apgalvoja, apbūruši Rīgas daiļavas un arī Samsonu Cecīliju.
— Nudien, man stingrāk jāuzrauga tā meitene!— rūpju pilns teica mācītājs.— Pēc palaunadža iešu uz vaļņiem un pie rokas vedīšu Cecīliju mājās.
Namamāte ienesa azaidu.
— Te būs, mīļais Herman un svaini, garšīgs uzkods . . . Un Cecīlija arī driz pārradīsies. Es aizsūtīju Rauti, lai uz pēdām sauc Cilli mājās.
Rams sirsnīgi iesmējās.
— Nu, tad jau atkal vajadzēs kādu sūtit pakaļ Rautei!
Tā patiesi iznāca.
Kad Rūta, atjaunojoties apšaudīšanai, ieradās uz bastiona un, paziņojusi Cillei mātes stingro pavēli, promiedama uzmeta sirsnīgu skatu Andrim, atskanēja briesmīgs brīk- šķis: zviedru šautā bumba bija ķērusi Smilšu torni; akmeņi un kaļķu gruveši pajuka visapkārt. Cille, galvu ierāvusi, skrēja lejā. Rūta palika kā sastingusi.
— Zēligais Dievs! Pēteris!— izmisumā iesaucās Andris, raudzīdamies cauri putekļu un dūmu mākoņiem uz torņ- augšu, kam viena puse vesela stāva augstumā bija sagrauta.— Viņš būs nosists!
Apdullušas no spēcīgā grāvienā, pie torņa sienas stāvēja Angera Anna un ķestera Lēne. Tikai tad, kad Andris nometa aizdedzināto degli un ieskrēja torni Rūtai līdzi, viņas attapās un, vairāk ziņkāres nekā līdzjūtības mudinātas, sekoja.
Andris, treju meiču pavadīts, uzskrēja otrā stāvā, tad trešajā. Te rēgojās kūpošu gruvešu kaudze no iebrukušās ceturtā stāva daļas. Putekļu dūmakā zem pakulu baķa piespiestu Anna pirmā ieraudzīja Pēteri, tas ir, tikai viņa roku, kas turēja cieši saspiestu brīnišķo burvju zizli, caur kuru skatoties varēja pievilkt tālu esošus cilvēkus un priekšmetus gluži tuvu. So daiku viņa pazina, jo pati bija to saņēmusi no maģistra Daniela Rēbusa un nodevusi Pēterim ar pamācību, kā jārīkojas. Annai pēkšņi pārskrēja karsts vilnis pār visu ķermeni.
«Dievs, piedod grēkus!» viņa iedomājās. «Es tak esmu vainīga pie Pētera nāves! Es viņam atnesu šo burvju daktera Rēbusa zizli. Tas ar savu vella spēku ir pievilcis ienaidnieka bumbu, un tā nositusi Pēteri.»
Drudžainā steigā Andris ar meičām atbrīvoja apbērto, mezdami pie malas akmeņus un noveldami pakulu baķi. Nu Pēteris bija brīvs. Viņš vienmērīgi elpoja, bet acis bij aizvērtas. Asinis nekur neredzēja.
— Peter! Pēter!— Andris izmisis sauca draugu vārda, piecēlis tā plecus sev klēpi.— Runā, saki, vai tev kas lauzts!
Pēteris atvēra acis un pasmaidīja.
— Nē, nē, nekas man ne lauzts, ne ievainots. Es tikai apdullu no grāviena un kritiena. Man mazliet galva griežas riņķi. Ļauj brītiņu mierā pagulēt. Tas drīz pāries. Bet tu ej pie dižgabala. Pagriez to mazliet pa kreisi. Tad trāpīsi zviedru bateriju. Ej! Es drīz celšos un kāpšu atkal torni vērot tēmējumus.
— Vai tev patiesi nekur nesāp?— Andris taustīja biedra rokas, krūtis, kājas.
— Ak nē! Es jūtos pilnīgi vesels. Ej!
Andris atlaida puspiecelto draugu Annas klēpi, kura bija notupusies vistuvāk galvgalam, un kapa lejā.