— Vajadzētu atnest dzert malku ūdens,— iedomājās Rūta un sekoja Andrim.
— Labāks būtu vīns,— ienāca prātā Lēnei, un ari tā gāja līdzi Rūtai.— Jāuzmeklē tas zviedris Svens; tam arvien krūka pie jostas.
Anna palika viena ar Pēteri. Turēdama tā galvu klēpī, viņa neuzlūkoja kopjamo, bet vēl arvien savas vainas apziņā domīgi raudzījās pakaļ aizgājušiem.
Pētera skats bija pagriezts pret Annu; viņš vēroja tās sniegbalto seju, kuplo, ugunssarkano matu pini, pār plecu pārsviedušos, un skaisto, smalko profilu. Un klusa nopūta izlauzās no viņa krūts:
— Cik viņa ir daiļa!
Anna nedzirdēja šo nopūtu.
Pētera seju apēnoja mazs mākonītis, uzacis saraucās uz augšu.
«Nabadzīte!» viņš ar rūgtumu nodomāja. «Viņa ir piespiesta tupēt še pie manis un turēt klēpi manu galvu. Bet viņas domas tiecās pēc cita — tīkamāka drauga.»
Viņš lēni cēla galvu nost no meičas klēpja, lai atspiestu to pret akmeņu kaudzi turpat blakus. Viņam vēl mazliet reiba.
Anna, likās, nemanīja šo kustību.
Pētera uzaču starpa ieviesās drūma' grumba, bet lūpu kaktiņi savilkās smaidā. Ar šādu izteiksmi viņš pavēra lūpas:
— Ej, Anna, palūko, ko dara Andris!
Torņinieka meita atjēdzās kā odzes dzelta. Viņa sajuta Pētera vārdos un balsi it kā izsmieklu.
«Kādēļ viņš tik zobgalīgi mani sūta pie Andra?» pēkšņi iekustējās viņas smadzenēs šis jautājums.
Ari viņa paraudzījās Pēterī.
Tas smaidīja.
— Ej vien! Man nekas nekaiš.
So smaidu Anna nespēja izturēt. Viņa pietvīka un piecēlās. Kā dziļā apvainojuma sajūtā viņas krūtis strauji cilājās, acīs zagās asaras. Galvā risinājās doma:
«Kāpēc viņš mani izsmej? Es tak viņam nekā ļauna neesmu darījusi. Un kāda daļa viņam, ja es mīlu Andri? Vai maz es pate sevi nomoku ar pārmetumiem par šo aizrauša-, nos, vai necenšos tikt vaļā no šim jūtām, kas man rada tikai ciešanas, jo Andrim jau ir sava iecerētā?»
Viņa novērsās, lai Pēteris neredzētu neatturamo asaru, un kā bēgšus steidzās lejā.
Skumju skatu Pēteris noraudzījās pakaļ sarkanmatei, tad dziji ievilka elpu un cēlās. Viņš pastaipīja rokas, pavingrināja kājas un rāpās augšā uz drupu kaudzi. No tās varēja sasniegt pakulu baķi, kas nokārās no ceturtā stāva nesagrautās dajas. Pēteris to norāva zemē, pakāpās un sasniedza otru baķi. Nogāza arī to. Vēl trešo. Nu bij gatavas kāpes, pa kurām tikt augšā. Viņš uzkāpa, paraudzījās lejā un ieraudzīja Annu izejam no torņa.
— Viņa iet pie Andra,— nopūtās Pēteris.— Tomēr ne .. . Paiet garām, soļo uz brustvēru . . . Atspiežas pret to un raugās tālumā . .. Nebēdādama par ienaidnieka uguni. . .
Pēkšņs prieks, neapzinoties, kāpēc īsti, sagrāba Pēteri. Viņš pielika pie acs savu tālskati. Paraudzījās. Tad sauca lejā spēcīgi un vareni:
— Tātad mazdrusciņ pa kreisi, Andri!
— Labi!— atsaucās Andris.— Mēs šausim degošu bumbu.
— Kāpēc degošu?
— Zviedri noslēpuši baterijas aiz salmu kaudzes. Ērmanis domā, ka šo aizmaskējumu varēs aizdedzināt.
— Lai iet!
Nodunēja šāviens. Pēteris vēroja kūpošās bumbas ceļu. Tā pārlidoja pāri salmu aizsargu kaudzei. Nokrita.
Tad pēkšņi pazibēja uguns mutulis, atskanēja varens sprādziens, uzliesmoja salmu blāķis.
— Lieliski!— Pēteris, atņēmis no acs tālskati, iegavilējās.— Degošā bumba iekritusi piebraukušajā biszāļu vezumā, sprādziens saspārdījis bateriju un aizdedzinājis salmus.
Dižgabali starp Veco un Smilšu vaļņiem atkal bij apklusināti. Drīz aprima arī baterijas pa labi un kreisi.
Pēteris kāpa lejā no novērotāja vietas, iznāca no torņa.
Viņam pretim steidzās Rūta ar ūdens ķipīti, sadabūtu Iekšvalnī.
— Te, Pēter, atspirdzinies!
Pa bastionu ātriem soļiem tuvojās mācītājs Samsons un Rams.
— Lūk, kur Raute!— Rams parādīja Rūtu Samsonam, pirmais meiču ieraudzījis.
Abi kungi pienāca klāt, kad Pēteris sniedza ķipi atpakaļ.
— Kas tev te darāms?— mācītājs bargi uzsauca meičai.
Rūta satrūkās.
— Atvainojiet, cienītais kungs,— viņa stostījās,— te bija nelaimes gadijums, es gribēju palīdzēt. Es būtu tūlīt gājusi uz māju . . .
— Te nav vieta jaunai meitenei pie šiem rupjajiem karakalpiem!— Samsons satvēra Rūtu pie rokas un vilka sev līdz lejā no bastiona.— Par sodu es tev vairs neļaušu iziet.
Andris, uztraucies no Rūtas kunga rupjās izturēšanās pret meiteni, atstāja savu dižgabalu un gribēja ko teikt. Bet Pēteris viņu aizturēja.
18. nodala SATIKSANAS IERAKUMOS
Pēc daudzām nemiera un īgnuma pilnām dienām Rams beidzot varēja uzgavilēt. Rīgas lietas ievirzījās tā, kā viņš vēlējās.
Vakar, turpat pēc trīs nedēju ilgas gaidīšanas, Pārdaugavas augstienē parādījās Radzivila karaspēks un uzsāka cīņu ar aplencējiem. Rīga sajūsmā bija kā apreibusi. Bet zviedri, labi nocietinājušies, atsita vienu uzbrukumu pēc otra. Poļu virspavēlnieks, ieskatījis, ka sakaut pretinieku neizdosies, un varbūt baidīdamies, ka Gustavs Ādolfs neapiet ar saviem rezerves pulkiem viņu no aizmugures, šodien agri atkāpās un devās atpakaļ uz Poliju, kā liekas, atstādams Rigu viņas liktenim. Bet varbūt viņš ari pārliecinājās, ka pilsēta viena pati spēs aizsargāties . . .
Lai nu kā, bet Rams noprata, ka uz poļu palīdzību vairs nav ko cerēt jeb, kā viņš uz to lietu skatījās, par poļu palīdzību nav ko bēdāt. Tie nenāks Rigu atbrīvot. Nu viņš domāja par turpmāko: pārvest no Smilšu bastiona, šīs visvairāk apdraudētās vietas, uz citurieni saprātīgos un izveicīgos dižgabalniekus Pēteri, Andri un Ermani, lai tad zviedri, netraucēti no labi tēmētās uguns, jo drīzāk bastionu iesturmētu. Viņš saprata, ka tikai šo trīs vella kalpu dēļ Smilšu vārti vēl turas. Viņš jau bija runājis ar Saldernu, ka nepieciešami butu sūtīt mazu pulciņu aiz vaļņiem izlūkot un satvert kādu gūstekni, no kura dabūtu ziņas par zviedru bateriju stāvokli. Kapteinis šim priekšlikumam piekrita un nepretojās sūtīt aiz vaļņiem Pēteri, Andri un Ermani. Viņš zināja, ka uz tiem var paļauties, un nenojauda rātskunga ļauno nodomu, kurš tak beidzot būs sapratis, cik neatsverami šie brašie karotāji ir Rīgai. Par Rama īstiem nodomiem viņam nebij jausmas.