Pašlaik vismierīgākā vieta bija Jēkaba bastions. Ap pusnakti Salderns lika atvērt vārtus un nolaist tiltu. Kad mūsu trīs draugi atradās aizsargu grāvja otrā krastā, tilts utkal pacēlās.
Bija tumša, vētraina nakts: izdevīgi apstākļi nokļūt līdz ienaidnieka baterijām un nometnei.
— Man šķiet, šonakt mēs varētu izlūkot visu šo pusi,— teica Pēteris,— no Daugavas līdz Smilšu vārtiem. Varbūt pat izdosies nokļūt zviedru aizmugurē. Un līdz gaismas svīšanai paspēsim būt atpakaļ pie Jēkaba vārtiem.
— Tas būtu gan labi,— domāja Ērmanis.— Un vajadzētu sākt no tālākā gala, no Smilšu vaļņiem. Tā puse mums pašiem vissvarīgākā, jo no turienes viņi visvairāk apšauda mūsu Smilšu bastionu.
— Tad dosimies vispirms turp.
Puiši sāka soļot aklā tumsā, turēdamies pie pašas aizsargu grāvja malas. Taustīdamies un vērīgi klausīdamies, viņi greizi noiet nevarēja. Pa labi uz vaļņiem bija sadzirdami sardzes vienmuļie soļi, un šur tur pat sasniedza gājēju ausis aiz brustvēriem guļoša pilsoņa krakšana.
Tā viņi nonāca līdz stūra nocietinājumam — Smilšu bastionam. No šejienes tālumā saskatīja ienaidnieka nometnes sarguguņus. Tie bija labs ceļa rādītājs pāri priekšpilsētas drupu kaudzēm. Viņi pārbrida Rīges upīti, kas te ietecēja pilsētas grāvī.
Grūta bija iešana pa gruvešiem tumsā, un tikai pēc labas stundas izlūki sasniedza Smilšu kalnus. Ar vislielāko uzmanību viņi uzkāpa pa krūmiem noaugušo nogāzi līdz kalna augšai, aiz kuras ugunskuru gaismā bija labi saskatāma zviedru nometne un bateriju novietojums.
— Nu mēs zināsim labāk notēmēt,— priecājās Pēteris. — Jāšauj tā, ka bumbas krīt tūlīt aiz kalna muguras. Rit ienaidniekam būs lieli brīnumi . . .
Klusi mūsu draugi atkal devās lejā. Vēl ļoti svarīgi būtu izpētīt Veco kalnu. Bet te izlūki netika klāt. Pie Rīges upītes, kas tecēja tieši gar pašu nogāzi, viņi, elpu aizturējuši, apstājās. Gravā strādāja ienaidnieka sapieri pie latarņu gaismas, no augšas rūpīgi nosegtas, lai darbus nemanītu no pilsētas vaļņiem.
— Tā jau es vakar nomanīju,— Pēteris iečukstēja biedriem,— viņi rok apakšzemes ejas no upes krasta uz Smilšu bastionu, lai palaistu mīnas zem vaļņiem. Cik labi, ka kapteinis mūs šonakt izsūta izlūkos! Te draud nopietnas briesmas. Līdz rītam viņi jau būs aizrakušies līdz stūra nocietinājumiem. Simtiem lāpstas strādā. Mums tūlīt jāiet, ka ienaidnieks neaizrokas priekšā un neatgriež mums ceļu atpakaļ uz Jēkaba vārtiem. Tā puse arī vēl jāizpēta.
Ar lielāko uzmanību mūsu tris draugi atgriezās gar krastu uz pilsētu, atkal pārbrida upīti un mēģināja tikt tuvāk kalnam no otras puses. Arī te jau bija izraktas ejas uz Jēkaba bastiona pusi. Tāpat no šīs puses viņi netika klāt Vecā kalna baterijām, jo priekšā sadzirdēja sargu balsis. Izlūki atgriezās ierakumos un gāja pa tiem uz priekšu uz Daugavas pusi. Te sargu nebij. Eja nobeidzās, cik varēja tumsā aprēķināt, ap Jēkaba bastionu. Te bija ierīkota plaša apakšzemes paslēptuve, kurā zviedri jau bija sanesuši krietnu biszāļu muciņu krājumu. Arī vairākas garas kāpnes un plakani aptēsti baļķi atradās ejā. To visu izlūki tumsā sataustīja.
— Skaidra lieta!— teica Pēteris.— Rīt ienaidnieks taisās uzbrukumam. Kad mīnas graus Smilšu bastionu un mēs visus savus spēkus koposim uz turieni,' zviedri stieps no šejienes baļķu laipas uz grāvi, pārmetīs tiltu, slies kāpnes pie vaļņiem un muskešu uguns aizsardzībā — tādēļ te tik daudz munīcijas savākts — iebruks pilsētā.
— Sī biszāļu noliktava jāuzspridzina!— iesaucās Andris, izvilcis no kabatas šķiltavas.
— Pag! Nepārsteidzies!— Ērmanis atturēja karstgalvi. — Vispirms jāizpēta gabals līdz Daugavai. Ja šī noliktava uzsprāgs gaisā, tad mums tūlīt jāmūk atpakaļ uz vārtiem.
— Pareizi!— piekrita Pēteris.— Pirms palūkosim, kā ir ap pili un Daugavu. Tad atgriezīsimies te.
Izlūki atstāja ierakumus un virzījās tālāk pa izdegušo Forburgu. Viņi nogāja līdz pašam Daugavas krastam, nekā aizdomīga nemanījuši.
— No šejienes,— domāja Pēteris,— naidnieks nekā nevar uzsākt pret pilsētu zemās vietas dēļ. Turklāt pilij uzbrukt no zemes puses būtu neprātība. Tā ir pārāk labi nocietināta un nepieejama.
Iedami tālāk gar krastu uz leju, izlūki tikko neuzskrēja virsū baterijas sardzei. Soļus divdesmit no tās viņi pieplaka pie zemes, sadzirdējuši zviedru balsis. Redzēt nekā nevarēja, jo sardze te sēdēja bez ugunskura.
Mūsu draugi uzmanīgi atkāpās un gāja atpakaļ.
Pēc ilgas maldīšanās viņi atkal atrada ierakumus pret Jēkaba bastionu, kad jau sākās austrumos mijkrēslis.
— Nu viss būtu apstaigāts,— teica Ērmanis,— nu vajadzēs uzspridzināt zviedru biszāļu krājumus.
Viņi nolēca ierakumu ejā.
Pēkšņi visi tris sastinga un, elpu aizturējuši, ieklausījās.
No Vecā kalna puses ejā likās dzirdamas balsis. Tās tuvojās.
Par laimi, tuvumā bija kāda šaura sānu eja. Puiši noslēpās tajā, izvilka zobenus.
Balsis nāca arvien tuvāk. Skanēja pieši. Nācēju nevarēja būt daudz.
— Ar pusduci mēs tiksim galā,— čukstēja Ērmanis,— ja uzbruksim negaidīti.
— Tikai visus nevajadzētu apkaut,— iedomājās Andris.— Būtu Joti labi, ja mēs pārvestu līdz kādu gūstekni.