— Ir tikai divi!— priecīgi pačukstēja Ērmanis, palūrējis ap stūri un ātri atrāvies atpakaļ slēptuvē.— Tos abus sagrābsim bez cīņas. Vīkšķi mutē un pār plecu! . . . Zēl, ka nav lidz kāds virves gals. Zviedri neganti spārdās, ka grūti noturēt…
Soji jau bij gandrīz klāt.
Ērmanis izplēta rokas, lai no ierakuma aizstūra kluptu pirmajam nācējam pie rīkles.
— Pag!— Pēteris viņu atturēja un izgāja galvenā ejā. Viņš gribēja cienīgāk saņemt gūstekņus.— Labrīt!— viņš uzsauca vācu valodā nācējiem, kuri iztrūkušies apstājās soļus piecus no pretinieka.
Abi zviedri likās būt augsti karakungi. Vecākais, varbūt vienos gados ar Pēteri, stalts vīrs melnā samta tērpā un tādā pat uzpletnī, ar glīti apcirptu nelielu bārdu virs sniegbaltās apkaklītes un zelta ķēdi uz krūtīm, vienā acumirklī uzveicis apjukumu, smaidīdams raudzījās puišos, kuri visi stāvēja ejā ar zobeniem rokās. Otris, jaunākais, apmēram Andra vecumā, Joti greznās drēbēs, uztraukts tvēra pēc sava zobena.
— Lai paliek, brāl!— karakungs melnā tērpā atturēja tā roku un, saritinājis izplesto pergamenta vīstokli ar ierakumu plāniem, ko ejot bija pētījis, iebāza zem vamža uz krūtīm.— Labrīt, draugi!— pēc tam viņš atņēma sveicienu — arī vācu valodā, smaidam no sejas neizgaistot.
— Ja tu, kungs, esi zviedris,— Ērmanis izgāza krūtis, — tad mēs draugi neesam, bet gan ienaidnieki.
— Ienaidnieki mēs esam kaujās, draugs,— zviedris atbildēja ar tīkamu cēlumu,— bet, mierā satiekoties, mums nekāds naids vienam pret otru nevar būt.
— Ir tikai divi!— priecīgi pačukstēja Ermanis.
Ērmanis iebrauca ar roku matos zem cepures, kā mēdza allaž darīt, kad bij kas pārdomājams. Viņš teica pats sev:
«Patiesi! Mierīgā prātā tiekoties, tak nekāda naida nav pret pretinieku. Piemēram, pat krogā kādreiz gadas: satiekas divi, kuriem vienam uz otru zobs, apkaro viens otru vārdiem, strīdas un, luk, beidzot pat sadzer kopā mēru alus. Un, kad nu pēc iznāk, kaut uz Daugavas zvejas laikā satikties,— un, vienam otra lomu traucējot, atkal naids turpinās, kaut vai ar irkļiem izkauties…»
— Jo vairāk tādēļ mums nav jāuzskata sevi patreiz par naidniekiem,— zviedru karakungs omulīgi turpinaja,— ka rādījusies izdevība satikties un pārrunāt par kara lietām un varbūt par drīzu mieru.
— Vai tu, augstais kungs, pulkvedi,— Pēteris, uz labu laimi titulēja zviedri,— domā, ka karalis Gustavs Ādolfs grib ar Rīgu izlīgt mierā?
— Es zinu, draugs, ka viņš to darīs.— Zviedris pasmīnēja.— Rīgas kungiem nebūs nekas pretim nodot savu pilsētu spēcīgās Zviedrijas sardzlbā.
— Rīgas kungs ir polu karalis.
— To mēs sakausim.
— Bet Riga neatvērs savus vārtus ienaidniekam. Tā jāieņem ar varu.
— Tas jau būtu izdarīts, ja vien Rīgai nebūtu daži tik l>raši aizstāvji, kāds tu, draugs, liecies. Un ja jums neizrādītos vēl citi tik teicami dižgabalnieki kā tie uz Smilšu bastiona, kas izjauc visus mūsu nodomus un sabojā vienu mūsu bateriju pēc otras.
— Mēs arī cīnāmies pie Smilšu torņa!— Andris, acīm mirdzot, teica.
— Tā?— zviedris pārsteigts uzlūkoja skaisto, brašo jaunekli.— Varbūt tu apkalpo to smago dižgabalu pie paša torņa?
— Jā, mēs visi trīs pie tā esam. Un mūsu draugs Pēteris,— Andris pameta ar galvu pret to,— ir vadītājs!
— Skat, cik patīkama satikšanās!— zviedris ar lielāko labsajūtu raudzījās no viena puiša uz otru.— Jāatzīstas, man vairākkārt uznākusi vēlēšanas pie Rīgas ieņemšanas lūgt jūsu pavēlnieku stādīt man priekšā apbrīnojami brašos un lietpratīgos Smilšu torņa varoņus. Un te nu nejaušs gadījums jūs noved tieši pie manim. Sakiet, draugi,— vai jūs negribat pārnākt Zviedrijas dienastā?
Puišu sejas kļuva nopietnas.
— Nē, kungs, tā karaviri nemēdz darīt!— Pēteris pirmais noraidoši papurināja galvu.
— To spēj tikai šis nekrietnais blēdis Fārensbahs!— dusmās iekaisa Andris, iedomājies tā nodevību pret Kurzemi un viņa hercogu Vilhelmu.
— Pareizi, jaunais draugs!— Zviedra seja ari kjuva nopietna.— Bet es nedomāju, ka jums tūlīt būtu jāatstāj savs pienākums. Kā noprotu, jūs esat karakalpi, kas par algu aizstāv sava kunga lietu. Pēc Rīgas krišanas, palikuši bez darba, jūs varētu atrast labas vietas Zviedrijas dienastā.
— Kad būs laiks, tad varēsim par to parunāt.— Ērmanis nobeidza šo ne visai patīkamo sarunu.
— Labi. Lai paliek tā!— zviedris piekrita, stingri uzlūkojis rīdziniekus, it kā gribēdams apstiprināt norunu.
Pa tam jau svīda gaismiņa.
— Bet nu mums vairs nav laika kavēties,— iedomājās Ērmanis.— Tūlīt ausis rīts. Tev, draugs, būs jānāk līdz!
Viņš piegāja pie jaunākā zviedru karakunga un uzlika tam roku uz pleca.
— Kāpēc taisni šim?— vecākais smējās.— Vai es tev nebūtu labs diezgan?
— Nu,— laivinieks atkal pakasīja pakausi,— viņš ir mazāks augumā, vieglāk panesams.
— Ak tā! Saki man, mīļais,— vai tu varbūt neesi tas pats drošprātis, kurš šādā pat kārtā ienesis pilsētā manu kapteini Svenu Hornu?
— Jā, mūsu draugu Svenu es arī sagūstīju.
— Kā tu saki: jūsu draugu?
— Jā, mēs vēlāk labi sadraudzējāmies un tagad esam nešķirami uz vaļņiem.
— Kā? Svens cīnās kopā ar jums pilsētas apcietinājumos?— Zviedra piere apmācās.
— Nē, kungs, to gan Svens nedara. Viņš ir goda virs. Bet viņš palīdz mums notiesāt visus tos gardos ēdienus un labos dzērienus, ko Rīgas meičas laipni apgādā.
— Nu, skat, šo manu labo Svenu!— Atkal zviedris no sirds iesmējās, izgaistot drūmajam mākonim no sejas. — Tak viens apmierinājums viņam ir zaudētās cīņas iespējamības vietā: labi paēst un padzert. .. Kad nonāksi Rīgā, pasveicini viņu!
— Labi, kungs. .. Bet kurš no jums nu būs mans gūsteknis?
Pēteris, visu laiku domās nodziļinājies, vēl nebij skaidrībā, vai pēc kareiviskiem goda uzskatiem būtu pieļaujams sagūstīt kādu no zviedru augstajiem virsniekiem, kad stundas ceturksni ar tiem draudzīgi pļāpājuši.