Bet zviedris pats viņam nāca palīgā izšķirties:
— Tātad tu, draugs, domā,— viņš teica nopietni Ērmanim,— ka viens no mums tev katrā ziņā jāņem līdz … Saki man — vai tu esi kādreiz redzējis šaha spēli?
— Gadījās reiz redzēt kungus spēlējam.
— Varbūt tu būsi ievērojis, ka viens pretinieks cenšas uzvinnēt otru ar labi pārdomātiem uzbrukumiem?
— Jā, jā, viņi ilgi un gudri domāja gan.
— Redzi, tāpat ir ari karā. Kas vislabāk izdomā ciņu, tas uzveic … Tu būsi arī ievērojis, ka pretinieks pretiniekam nokauj jeb sagūsta vina figūras.
— Kā tad!
— Vienkāršos kājniekus, kas stāv abas pirmājas rindās, zirgus, lēcējus, torņus, virsniekus, laidņus un pat dāmu — atņem jeb sagūsta.
— Jā, jā.
— Bet karali nekad neņem gūstā. Redzi, tāpat tas ir arī karā. Karalis arvien paliek. Bet var arī tā gadīties,— zviedris pavīpsnāja,— ka kāds spēlmanis neievēro spēles noteikumus, paķer no šaha galdiņa pretinieka karali un iebāž kabatā. Tad, protams, spēle ir beigta bez kādām grūtībām.
— Tev taisnība, augstais kungs!— Pēteris pārtrauca runātāju, kaut gan nepazīdams šaha spēli, bet sapratis, ka pēc mierīgām sarunām nepieklātos pret pretinieku uzstāties iir varu un naidu.— Jūsu kapteini Svenu mēs sagūstījām cīņā, tā ir cita lieta … Bet nu mums laiks šķirties.
— Vēl vienu jautājumu,— zviedris atturēja puišus, kuri taisījās rāpties laukā no ierakumiem.— Kā jūs protat tik apbrīnojami pareizi notēmēt savu dižgabalu?
— Tās ir vella burvības!— Ērmanis viltīgi pasmējās.
Pēteris acumirkli padomāja. Tad teica:
— Kālab lai tev slēpju, kungs, savu mākslu? Ar laiku varbūt ari jūsu mācītie ļaudis izgudros šādu karā tik loti noderīgu ierīci, ar kuru var saskatīt vistālākos priekšmetus.
Viņš izvilka no vamža apakšas savu tālskati.
— Ko es redzu!— sajūsmināts iesaucās jaunākais zviedru augstmanis, lidz šim visu laiku cietis klusu, un paņēma rokās Pētera mantu.— Tam tak vajaga būt lielā Klorences zinātnieka Galileo Galileja izgudrotam zvaigžņu lalskatam, par kuru stāstīja mūsu astronoms.
Viņš strauji pielika vienu zižļa galu pie acs un otru pagrieza pret austrumu pamalē bālošo rīta zvaigzni.
— Brīnišķīgi!— jaunais zviedris iegavilējās.— Lūk, Venera pienāk uz pusceļa tuvāk! .. . Atvainojiet, augsto brāli, ka tā aizrāvos!
Viņš pasniedza tālskati vecākajam.
Tas bija lietišķāks un paraudzījās ar zizli uz Svētā l'ētera baznīcas torni, kura galu no ierakumiem varēj-a Haskatīt.
— Jā, patiesi brīnišķīgi! Man liekas, ka pat redzu gaiļa ■icksti torņa smailē … Jā, draugi, šis izgudrojums nav ar /.«■ltu atsverams — kā debesu spīdekļu pētīšanai, ta karā.
Kā negribēdams viņš sniedza Pēterim atpakaļ tā mantu.
— Ja nebūtu karš,— viņš teica,— un ja šis ierocis tev nebūtu nepieciešams, es labprāt to nopirktu un maksātu katru cenu, ko cilvēka prāts var minēt.
— Ari pēc kara beigām, augstais kungs,— Pēteris atbildēja dedzīgi,— es viņu neatdotu par visām pasaules bagātībām un godu.
— Kam tad šis tālskatis tev miera laikā būtu vajadzīgs?
— Tā ir dārga piemiņa no kādas . ..— viņš aprāvās un piesarka. Tad, pacēlis cepuri, atvadoties uzlēca uz ierakuma malu un, Andrim un Ērmanim sekojot, steidzās uz netāliem Jēkaba vārtiem, kur sargi, gaidījuši atgriežamies izlūkus, laida zemē paceļamo tiltu.
19. nodala KARŠ UN MĪLA
Rīgas aizsargi uz vaļņiem priecīgi saņēma savus atgriezušos izlūkus. Kapteinis Salderns pat visu nakti bija te pavadījis. Ari Toms Rams stāvēja pie brustvēra, atsteidzies šurp jau mazā gaismiņā, ne mazgājies, ne brokastojis. Viņam vienīgam bij seja īgna par laimīgo puišu pārnākšanu.
Pēteris īsos vārdos pastāstīja par novēroto zviedru gatavošanos Smilšu torņa uzspridzināšanai un Jēkaba bastiona iesturmēšanai, par sapieru drudžaino darbu ierakumos un sagatavotām laipām, kāpnēm un biszāļu krājumiem. Satikšanos ar ienaidnieka karakungiem viņš nepieminēja, jo tai nebij nekādas nozīmes pilsētas aizsardzības lietās.
Salderns, apsvēris stāvokļa nopietnību, aizsteidzās uz Smilšu bastionu, iepriekš piekritis Rama domām, ka izlūki jāatstāj pie Jēkaba vārtiem, jo te vispirms jāgaida zviedru iebrukums un pie Smilšu torņa dižgabaliem būs mazāka nozīme.
Puiši sāka ierīkoties jaunajā vietā. Viņi bija izgājuši izlūkos bez neveiklajām musketēm, un tagad Andris steidzās uz kazarmēm tās atnest visiem trim, jo te viņas noderēs.
Kad Rams, vēl bridi pagrozījies uz vaļņiem, aizgāja, pie Pētera un Ērmaņa pienāca Svens Horns, arī pirms gaismiņas še ieradies, un kopā ar Angera Annu stāvēja attālāk, kamēr puiši nodeva ziņojumus priekšniecībai.
Patlaban uzlēca saule.
Pēteris skumji paraudzījās Annā un nopūtās:
— Prātīga meiča … Bet kā bez galvas Andra pēc, kuļrš viņu pat neievēro . . . Ko viņa te stāv? …
— Šodien, draugi, mums būs priecīga diena,— teica Kvens, apsveicinājies ar Pēteri un Ermani.
— Jā,— Pēteris drūmi atņēma sveicienu,— nikna kauja gn īdama.
— Ne par to es domāju.— Svens laimīgi smaidīja.— Man Ir liels grozs ar vīnu un gardiem uzkožamiem. Es jums saku, tas tik ir vīns! Mēli var norīt ar katru malku. Es jau vienu kruku nogaršoju. Jau vakar vēlu, kad jūs bijāt pie Salderna Haņemt rīkojumu savam izlūku gājienam, šo grozu man atnesa Rama Elīza.
— Kā? Tev? . ..— Ermanis iejautājās neticīgi.
— Nu jā! Vai zini, tā skuķe no manis gluži bez prāta. Taisni kūst laukā aiz mīlas! Acis tumsā sprigst kā divas ogles. Andrim esot atnesusi to kurvi, šī saka. Nu jā, kaunīga! Negrib tieši teikt: še tev, mīļais Sven! Bet galu galā tas tak vienalga: mēs kopīgi visu notiesāsim.