— Gatavais vējagrābslis!— labsirdīgi nopukojās Ermanis, aizgriezies no zviedra.— Labi, ka Andris to nedzird; nez ko viņš teiktu . ..
— Jā, kas man tev bij sakāms, Sven?— Pēteris atcerējās.— Kāds zviedru karakungs liek tev nodot sveicienu.
— Man? Caur tevi? Vai tu izlūkos kādu satiki?
— Jā. Ierakumos sastapāmies ar diviem, kā liekas, aug- Htakiem virsniekiem.
— Kapteiņiem?
— Nē. Es saku: augstākiem virsniekiem, kā liekas, karapulku pavēlniekiem.
— Nu, tos es visus pazīstu. Kādi tad viņi izskatījās? Varbūt mans brālēns tas bijis — pulkvedis Arve Horns?
— Var gan būt. Viens no viņiem bija vēl jauns un skaists no sejas un drēbēm, Andra gados. Otrs varēja būt manā vecumā, dārgās samta drānās un tādā pat uzpletni, ar Hmagu zelta ķēdi kaklā.
— Nevar būt!— Svens uztraukts iesaucās.— Ar mazu bārdiņu un platu, baltu apkakli bez kādiem izgreznojumiem?
— Jā, jā, tāds viņš bij, stalts, bet vienkāršs.
— Vai nemanīji viņa pirkstā biezu zieģelgredzenu?
— Ievēroju to, kad viņš paņēma manu tālskatu.
— Žēlīgais Dievs! Tas ir bijis karalis ar savu brāli, Zedermanlandes hercogu.
— Ko tu saki?! Vai zini, nu tikai ari man tas ienāk prātā! Ērmanis gribēja ņemt jauno gūstā, tad vecākais nopietn teica, ka karaļus gūstā neņemot — kā karā, tāpat pie šaha spēles.
— Kad tevi jupis!— Arī Ērmanis pārsteigts ieķēra roku matos.— Nudien tas būs bijis zviedru karalis! Viņš tak solīja Pēterim par to brīnumzizli milzīgas bagātības un lielus godus. Tā var runāt tikai valdnieks!
— Un ko viņš nez par mani tagad domā?— Svens apmulsis ieminējās.
— No sākuma viņš likās bargs, domādams, ka tu cīnies kopā ar mums, bet, kad pastāstījām, kā tu še dzīvo, tad viņš domāja par tavām sirdssāpēm, ka nevari vairs cīnīties kopā ar savu pulku, bet izteica cerības, ka skaistās rīdzinieces laupīto karošanas prieku tev atvietos ar labiem dzērieniem un ēdieniem un savu mīlestību.
— Ak tā teica karalis?— Svens atkal laimīgi pasmaidīja.— Jā, jā, Gustavs Ādolfs arvien turas ar mani draudzīgi.
Zviedri pārtrauca negants sprādziens pie Smilšu torņa. Tur pacēlās augsti gaisā pār namu jumtiem dūmu mākonis. Ienaidnieks bij paspējis parakties zem aizsargu grāvja un uzspridzināt daļu no vaļņa.
Sis grāviens bija arī signāls uzbrukumam pret Jēkaba bastiona nocietinājumiem, kā Pēteris pareizi bija aprēķinājis. No ierakumiem aiz nodegušās Forburgas gruvešiem izkāpa zviedri ar laipām un kāpnēm un skrēja uz vaļņiem Rīgas pilsoņi un karakalpi tos saņēma ar diezgan labi notēmētiem muskešu šāvieniem. Bet krita arī viens otrs uz vaļņiem, jo zviedru musketieri no saviem ierakumiem, aizsargādami uzbrucējus, šāva nepārtrauktām zalvēm.
Pēteris cīņas iekaisumā nespēja vairs valdīties:
— Kur tas Andris tik ilgi kavējas ar musketēm!
Bet te jau tas atsteidzās.
Trīs puiši notupās pie brustvēra. Izšāva. Tris zviedri
nokrita. Ienaidnieku locies dūca kā bites pāri brustvēram, un katrs neuzmanigāks rīdzinieks, kas pabāza galvu mazliet ilgāk pāri malai, dabūja lodi pierē. Pēteris, Andris un Ērmanis šāva un lādēja, dusmodamies, ka pēdējais darbs aizņem pārāk daudz laika.
Te saliekusies, slēpdamās aiz brustvēra malas, piesteidzās Angera Anna, nesdama vairākas musketes, ko bija salasījusi no ievainotiem un nogalinātiem. Notupusies ļtli- puišiem, viņa vienu, pielādētu, pasniedza Pēterim, kurš piitlaban savu bija izšāvis.
Pēteris paraudzījās Annā ilgāk, kā tas cīņas karstumā piederētos, tad paņēma musketi, nomurminājis kaut ko pie Arvis. Anna brīnumveikli rikojās ap ieročiem, bērdama nlobros biszāles, ielaizdama lodes un lādiņu nostiprinādama, im aiztaupīdama šāvējiem daudz laika.
Zviedri laida darbā arī Daugavmalas baterijas, tēmēdami uz Jēkaba vārtu apkārtni. Bet šie šāvieni daudz nekaitēja bastiona aizsargiem, jo bumbas, lai neķertu pašus uzbrucējus, krita pa lielākai dajai tālāk pilsētā.
Svens visu laiku turējās savu draugu tuvumā, bet, kad Uguns pieņēmās-, viņš vairs nevārēja justies drošs un muka lojā. Te vaļņu aizsardzībā viņš satika Rama Elīzu un ķestera l,cni un sajūsmināts stāstīja par torņinieka Annas drošsirdību. Kad zviedris pagāja tālāk, abas meičas, vienas domas npgarotas, saskatijās un, uzkāpušas augšā rāpus, lai pasargātos no ložu krusas, tuvojās puišiem un Angera Annai, ^.rī viņas ķērās pie muskešu lādēšanas un abas reizē sniedza Miivas — Andrim. Andris satvēra pirmo — no Lēnes rokām. Buviens nočūkstēja. Pasmaidījis Andris atmeta ar roku neprašām talciniecēm un lādēja pats savu musketi.
Pēkšņi zviedru muskešu uguns ierakumos norima. Vēl dārdēja tikai baterijas.
Pēteris pirmais piecēlās.
Viss klajums aiz pilsētas bija kā nosēts kritušajiem uzbrucējiem, pusceļā nomestam laipām un kāpnēm, kuru nesēji gulēja blakus, saļimuši no rīdzinieku lodēm. Tad no ierakumiem izlēca slēgtās rindās ienaidnieki un skrēja uz vaļņu pusi, zobiņiem vienā un pistolēm otrā rokā.
Pēteris paraudzījās pār brustvēru.
Daudz laipu jau ienaidnieks bija paspējis pārmest pār grāvi uz vaļņa apakšējo malu.
Vairāk desmit zviedru jau atradās šaipusē apcietinājuma grāvim, pie vaļņu piekājes, turēdami pieslietas kāpnes un mādami rokām jaunajām uzbrucēju rindām.
B^StiCns komandieris, ŠaiaeiTiS karodznieks, jau agrāk apsvēris šo brīdi, pamāja UZ tuvākā nama aili. Nc tas l/.steidzās vesels bars viru un sievu ar izkausēta piķA katliem, verdoša ūdens ķipjiem, degoša sēra traukiem un kapa augšā uz vaļņiem.
— Musketes pie malas!— nokomandēja karodznieks.
Pie zobiņiem un pistolēm!
Lielais uzbrucēju pulks jau drūzmējās ap apcietinājumu grāvi, uz laipām, kāpa pa kāpnēm uz valni. No vaļņa un bastioniem bira uz viņu galvām akmeņu krusa, lija karsta» sērs un piķis, šļāca vārošais ūdens. Applaucētie, apdegušie,' ievainotie zviedri krita no kāpnēm grāvja dzelmē, bet arvien jauni papildināja sturmētājus.