Rīdzinieki turējās varonīgi. Kur kāda galva parādijās virs vajņu aizsargsienas, to ķēra zobiņa cirtiens. Beidzot pie bastiona daži uzbrucēji tika augšā; tie aizsargāja kāpnes! zobenu cīņā, dodami biedriem izdevību sekot. Arvienuļ vairak un vairāk zviedru ielauzās Rīgā. Kreisajā spārnā! rīdzinieki jau bija nodzīti no vaļņiem, kritušie apklāja visuļ bastionu, saļima arī karodznieks. Pēteris cīnījās kā lauvaļ sviedriem straumēm tekot; dūšigi turējās ari Andris. Bet Ērmanim zobenu cīņā neveicās; beidzot viņam bij jābēg pret veiklu zviedru cīkstoni. Nevaldāmās dusmās mukdamsļ viņš lādējās:
— Sasodits izgudrojums šie dzelzs skali! Vai ar tādu var | dot krietnu belzienu? Tad jau boze labāka!
Pamanījis uz vaļņa malas siena bomi, viņš nometa! zobiņu, paķēra krietno baļķēnu, atvēzējās un zvēla uzmācī-B gajam vajātājam. Tas apvēlās un nokrita aiz vaļņa uz ielu.B
Nu Ermanis ierēcās kaujas sajūsmā un drāzās uz brust-J vēru, kur parādījās zviedru galvas. Kā ar slotu viņš sāka slaucīt gar vaļņa malu, skriedams uz priekšu un atpakaļ, kur vien parādījās kāda ienaidnieka stāvs. Ap šo vietu neviens zviedris vairs netika augšā. Ar jau iebrukušajiem, jauniem klāt nerodoties, Pēteris ar Andri un citiem karakalpiem, kā arī pilsoņiem palīdzot, tika vieglāk galā. Pa tam Ērmanis pilnīgi nodrošināja iztīrīto strēķi, ar savu bomi gāzdams nost no vaļņiem pieslietās kāpnes. Tad steidzās draugiem palīgā un nedaudzu minūšu laikā ar sišanu apsita vairāk iebrucēju, nekā varbūt Pēteris pa visu cīņas laiku bija veicis zobenu cīņā pēc visiem mākslas likumiem.
Drīz uz vaļņiem vairs nebij neviena cīņas spējīga zviedra.
Atsistie atkāpās uz ierakumiem, paņemdami līdz ievainotos no aizsargu grāvja malas un lauka.
Arī rīdzinieki tūlīt pievāca savus kritušos un ievainotos, tāpat arī ienaidniekus.
Nu cīnītāji varēja atelpot.
Ērmanis, arvien vēl neizlaizdams bomi no rokām, stāvēja uz bastiona saslējies, kājas ieplētis, smagi elsodams no varenā kautiņa, un liesmojošu skatu raudzījās pakaļ aizejošiem zviedriem.
- Zēl, ka pasteidzos ar kāpņu nogāšanu,— viņš teica.— Vajadzēja man vēl uzlaist pāris duču zviedru, tad vurētu tā īsti izkauties, dzesējot dusmas par viņu uzmācību. Taisni kā utis lien virsū, zobiņus zibsnīdami. Kā tur lai neapžilbst acis un kā lai nemūk? . . .
Ķestera Lēne, raudzījušies varenajā puisī, iedrebējās no viņa spēka.
Pēteris, iebāzis zobiņu makstī, aplaizīja apdauzītos pirk- ntus; citādi nekāda ievainojuma tam nebija. Andris gan bija dabūjis dažas vieglas skrambas ciskā, kur pretinieka zobins bija pārplēsis drēbi un iešņāpis ādā, un lodes nobrāztu vaigu, kurš asiņoja. Bet nokusis no cīņas viņš bija Joti un gandrīz bez elpas atkrita uz pakulu baķi.
Tūlīt arī piesteidzās meičas pie ievainotā, bet Andris mnaididams atraidīja palīdzību. Piesteidzās ari daži amatnieki. Tiem gar Andri pašu nebij nekādas dajas, bet viņi ntņema tā pakulu baķi, plucināja to pa maziem klēpīšiem, tos apmērcēja darvā, aizdedzināja un meta lejā uz sagāztajam kāpnēm un laipām, lai tās sadegtu, ka ienaidniekam, ja uznāk atkal patika kāpt uz vaļņiem, nebūtu ne laipu, ne kāpņu. -
Bet Rigai vēl miera nebij. Kaut no Jēkaba vārtiem zviedri bija atsisti ar smagiem zaudējumiem un te apšaudīšanās bija rimusi, tak ap Smilšu torni visu laiku dunošo dižgabalu un knakstošo muskešu šāvieni arvien pieauga.
— Tagad tur sākas sturmēšana,— teica Pēteris, ieklausījies kaujas troksnī.— Draugi, mums vajadzētu iet palīgā! Te bus uz laiku miers. Uz priekšu!
Andris piecēlās, pienāca arī Ērmanis un at lielāko daju Jēkaba vārtu aizsargiem sekoja Pēterim.
Pēc nedaudz minūtēm viņi sasniedza Smilšu torni. Te likās cīņa būt vēl niknāka. Asis sešas septiņas plata vajņu josla bij uzsperta gaisā. Sai iegruvumā lauzās iekšā zviedri un dzina rīdziniekus atpakaļ. Cīņa norisinājās jau uz lekšvaļņa ielas. Pēteris ātri aptvēra, ka burzmā, kāda putlaban še bija, nekāda kārtīga zobiņu cīņa nevarēja būt, jo pretinieki stāvēja viens pret otru kā meža biezoknis. Viņš uzsauca kaut ko Ērmanim un, parāvis sev līdz Andri, uzskrēja uz vaļņa vienā pusē iegruvumam. Ērmanis jau «tavēja otrā pusē ar siena bomi rokā. Nu mūsu trīs puiši bruka no augšas virsū zviedriem, pārraudami iebrucēju straumi, kas plūda brīvajā ejā pa aizsargu grāvim pārmesto tiltu. Atkal vareni strādāja Ermaņa siena bomis. Tomēr mūsu puiši neizglābtu pilsētu, ja pats Salderns, pagriezis
bastiona dižgabala stobru taisni uz tiltu, to neielauztu ar smagās bumbas šāvienu. Tiltam ielūstot, jauni zviedru bari vairs netika pāri un iebrukušajiem bij atgriezta atkāpšanās. Tie, atskārtuši stāvokli, padevās. Aiz aizsargu grāvja palikušie zviedri atkāpās.
Nu arī te uzbrukums bij likvidēts.
Salderns, kā izrādījās, bija padomājis arī par tālāko. Tūlīt pēc vaļņu iegruvuma viņš pārmija dažus vārdus ar kvartīrmeistariem rātskungiem Johanu Srēderi un Lorenču Cimmermani, kuri pārzināja arī ugunsdzēšanu un laucinieku pajūgus. Tagad, kaujai rimstot, tie veda šurp daudzus desmitus vezumu ar sašauto ēku gruvešiem no pilsētas,! kurus izgāza izārdīto vaļņu vietā, un brauca pakaļ pēc jauniem. Atri pildījās bojātā vaļņa vieta, pilsoņiem ar lāpstām palīdzot aizbērt iegruvumu.
Pēteris, Andris un Ērmanis atgriezās uz savu vietu pie Jēkaba vārtiem. Ieradās arī Svens ar lielu grozu — Rama Elizas dāvanu. Izsalkušie un izslāpušie draugi sasēdās ap to.
Kā zviedru, tā rīdzinieku baterijas bija apklusušas.