20. nodaļa SIRDSLIETAS
Mūsu trim puišiem ar Svenu mielojoties pie bagātīgām pusdienām, pienāca Rama Elīza. Kā mielasta apgādātāja viņa droši sēdās klāt un uzņēmās saimniekošanu. Elīza pārskaitīja vīna krūkas. Bija tikai septiņas, bet viņa labi atcerējās ielikusi grozā ne mazāk par duci. Tātad pārējās bij iztukšojis draugs Svens pa to laiku, kamēr viņa draugi gāja izlūkos un cīnījās uz vaļņiem. Bet kas par to? Pietiks visiem; Andris veselu kausu nekad neizdzer, un uz nākošo dienu karavīri tak nemēdz pietaupīt.
Izsalkušie puiši nodevās vienīgi ēšanai un dzeršanai, nedomādami ne par ko citu pasaulē. Vienīgi Andra skats vērsās pāri bastionam uz ielas vienu un otru galu. Viņa ļ domas nepavisam nebij pie mielasta.
Pēteris, novērojis draugu, paraudzījās uz Elīzu un kaut ko pārdomāja.
Tad viņš tai jautāja:
— Kāpēc šodien neredz te tavu draudzeni, jaunava?
Elīza apmierināti pasmaidīja.
— Viņa nedrīkst vairs uz vaļņiem nākt.
— Kāpēc?
— Mācītājs nelaiž.
— Kad zviedri nešauj, tad tak te nav bīstami. Un ari namā neviens nevar būt drošs no bumbām.
— Ne drošības dēj tēvs tura mājās Cilli,— Eliza iesmējās,— viņš baidās, ka to neapbur.
— Kas tad?
— Jūs! Viņš domā, ka jūs stāvat sakaros ar Nelabo un elles mākslām.
Svens iesmējās pilnā kaklā, gandrīz aizrīdamies ar vīna malku.
— Jā, jā, tā tas ir!— šķelmīgi pasmējās ari Ērmanis, kozdams zoss šķiņķi.
— Bet vai tavs tēvs par tevi nebaidās?— Pēteris nopietni turpināja sarunu, kurai bij, kā likās, noteikts mērķis.
— Viņš nekā nezin, ka es nāku pie jums ciemos,— Eliza atbildēja noslēpumaini.— Es arvienu viņu piemānu un ļoti uzmanos. Ne tā kā Cille: tris reizes — dažas dienas atpakaļ — tai bij jāsūta pakaļ kalpone.
— Tā, tā . . . Un jaunavai Cecīlijai atkal bij jānāk uz vaļņiem, lai sauktu kalponi mājās?
— Jā! Ai, cik dusmīgs mācītājs bij uz Rauti! Stundām izgaidījies uz palaunadzi un vakariņām.
— Viņš bargi meiteni norāja?
— Jā. Bet ta palaidne vēl neklausīja. Vēl vakar gribēja bēgt prom no kungiem.
— Tā?— Pēteris slepus pameta skatu uz Andri. Tas uztraucies raudzījās stāstītājā.
— Un tad,— Elīza turpināja,— mācītājs viņu ieslēdza bēniņu kambari un izlaiž tikai mielastu gatavot.
Andris ar visu spēku valdījās. Maizes rieciens izkrita no viņa drebošās rokas. Viņš tomēr saņēmās, apslēpis uztraukumu, piecēlās un teica nevainīgi:
— Vajadzētu iet apskatīt pilsētu.
Eliza pārsteigta raudzījās puisi: kāpēc viņš grib atstāt patīkamo sabiedrību, gardo mielastu, kad ēšana vēl tikai īsti sākusies?
— Pilsētā nekā jauna nav,— viņa vientiesīgi iebilda, mēģinādama to atturēt no staigāšanas iedomām.
— Sīrīta apšaudīšanā būs daudz namu sašauti,— Andris atrada iemeslu.
— Nav nekas liels,— Elīza vēl mēģināja.
— Jāapskatās … Es taču varu drusku aiziet, Pēter?
Pēterim kā vecākajam arvien nācās izprasīt atļauju. J Viņš to labprāt deva, jo pats bij sarunu novedis tiktāl, ka Andris nespēja vairs mierīgi nosēdēt pie mielasta. Viņa labā | sirds saprata draugu, un tak ar nodomu viņš to visu bij darījis.
— Ej vien,— viņš teica, acīm smaidot.— Patlaban zviedri nešauj, nekāda darba te nav. Tikai kad dzirdi ierūcamies dižgabalus, tad steidzies atpakaļ, lai tur vai kas!
Pēdējie vārdi varētu izlikties lieki, bet Andris no Pētera zīmīgās sejas izteiksmes saprata, ko viņš domā, un, pametis ar galvu, devās lejā no bastiona.
Pa tuvākiem vārtiem viņš iegriezās Iekšrīgā un gāja uz Rātslaukuma pusi, domadams:
Mācītājam Samsonam vajag dzīvot Svētā Pētera baznī- ; cas tuvumā. Tur, ap rātsnamu, būs kādam jāapjautājas.»
Uz Krāmera ielas viņš ieraudzīja pilsoņu sievas pulciņā sarunājamies. Tās, arī viņu ievērojušas, sabāza kopā galvas, sačukstējās un greizi noraudzījās daiļajā puisī.
Kas gan labāk zinās pateikt mācītāja dzīvesvietu, ja ne cītīgākās baznīcā gājējas?
Pienācis klāt, Andris sveicināja un pieklājigi jautāja:
— Sakiet, lūdzu, cienījamās kundzenes,— kur te mājo Svētā Pētera mācītājs?
Sievas neatbildēja — tikai ieplestām acīm raudzījās karakalpā, kuru bij ievērojusi un pazina visa pilsēta un daudzināja par paša Nelabā sabiedroto, kas spēj izlīst pa atslēgas caurumu, pārvērsties par peli un ar burvju zizli pievilkt klāt visattālākos priekšmetus.
— Man vajag satikt mācītāju,— Andris atkārtoja.— Vai jūs, kundzenes, nezināt viņa mājokli?
Sievas atkal saskatījās; tad viena, vecākā, teica, norādīdama:
— Viņš dzīvo tepat ap stūri otrā namā, ieeja no vārtu ailes pa kreisi, augšā.
Andris pateicās un iegriezās tuvākā šķērsielā. Iegāja otra nama vārtos. Te bij divas durvis kreisā pusē. Pirmās, kā likās, veda uz apakšstāva noliktavām. Viņš pavēra otrās. Aiz tām bij kāpnes. Andris uzkāpa trešā stāvā. Te uz atvērta loga palodzes žāvējās izlikta sega. Tā pati, ko mācītāja meita reiz bij Izklājusi uz Smilšu bastiona pie mielasta.
— Esmu pareizi uzkāpis,— nodomāja puisis un pieklauvēja pie durvīm.
Mazu brītiņu vēlāk durvis atvērās un tajās parādījās mācītāja meita. Pārsteigta un reizē līksma viņa lielām acim raudzījās Andrī.
— Cienītā jaunava,— Andris teica.— Es gribu satikt jūsu kalponi Rūtu.
Mazs mākonītis pārlaidās pār meičas seju, bet tūlīt ari izgaisa.
— Tu nedrīksti Rauti satikt,— viņa teica, tiksmināda- mās pie skaistā viesa.— Tēvs tur viņu ieslēgtu bēniņu kambarī.