Выбрать главу

—   Bet man nepieciešami ar viņu jārunā. Esi tik laipna un pasaki savam tēvam.

—  Lai Dievs pasarg!— Cille saņēma rokas.— Tēvs ir loti noskaities uz jums visiem trim. Viņš tevi bargi svētīs!

—   Kas tur ir, Cecīlij?— aiz durvīm atskanēja mācītāja skanīgā balss.

—  Tēvs!— Cille iztrūkusies iesaucās.— Ej! Ej!

Viņa aizvēra durvis Andra deguna priekšā.

Puisis brītiņu pastāvēja pārdomādams. Tad pieklauvēja no jauna.

Tad pats Samsons atvēra. Ieraudzijis jauno karakalpu, uzlūkoja to zvērošām acīm. Saslējās.

—   Ko tu gribi?

—   Augstais kungs, gribu satikt jūsu kalponi Rūtu.

—   Kāda bezkauniba! Es aizliedzu savai dienastniecei pīties ar vella kalpiem! Ej!

Viņš strauji izstiepa roku, norādīdams uz leju, un aizcirta durvis.

Andris atskārta, ka nepareizi iesācis. Vajadzēja slepeni mēģināt pietikt meitenei. Bet kā?

Viņš kāpa lejā. No vārtu ailes pamanīja uz ielas to pašu sievu pulciņu, kas Krāmeru ielā viņam bij parādījušas ceļu, bet nepiegrieza nekādas vērības. Iegāja pagalmā. Tā bij pagara, šaura, augstu namu sienām ieslēgta telpa ar pāris zemākām piebūvitēm, piekrauta mucām, kastēm un dažā­diem krāmiem. Neviena te neredzēja.

«Ja varētu pa logu kaut kā piekļūt Rūtas cietumam?» viņš domāja, paraudzīdamies uz augšu. «Lūk, tiem tur, trešajā stāvā, vajadzētu būt mācītāja dzīvokļa logiem. Pār kāpņu telpas palodzi pārsviesta vecā sega. Augstāk arī bēniņu logs. Varbūt tur Rūta ieslēgta? Bet kā āīīgšā tikt?»

Andris aplūkoja nņ^ sienu. Tā bij veca, vietām "izdru- ptlSI. our tur gori var ētu pieķerties un atspiest kāju, bet ne iidz augšai uzrāpties. Tad viņam krita acīs logs ar segu. Te gar visu sienu zem palodzēm mūris pastiepās mazliet uz āru. Pa šo izcilni, pieturoties izdrupušo akmeņu spraugās, va­rētu noiet zem bēniņu loga. Bet tad jārāpjas pa stāvu mūri kā mušai. . .

Daudz nedomājis, jaunais pārgalvis iesteidzās vārtu ailē un, uzskrējis pa kāpnēm pie vaļējā loga trešajā stāvā, uzkāpis uz palodzi, sāka, gar sienu turēdamies, virzīties tālāk pa izcilni, kamēr nonāca zem bēniņu loga.

Tas bij pa pusei pievērts.

—   Rūta!— Andris uzsauca apslāpētā balsi.

Logs bēniņos pavērās, un viņā parādījās mācītāja kal­pone.

—   Zēiigais Dievs! Andri!— viņa tikko spēja apspiest prieka un izbaiļu kliedzienu, ieraudzījusi savu mīļoto zēnu bīstamajā stāvoklī.— Turies! Turies! Es tev tūlīt palīdzēšu.

Viņa pazuda no loga, bet tūlīt atgriezās ar pakulu vītu virves galu, ko nolaida Andrim, otru galu piesējusi augšā.

Andris satvēra virvi.

Tanī brīdī atskanēja brīkšķis un zem viņa kājām iebruka saplaisājušais mūra izcilnis, ar smagu brāzienu nogāzda­mies pagalmā. Bet Andris jau bija pieķēries virvei un rāpās augšup, kur tam sniedzās pretim Rūtas rokas.

—   Lai slavēts Dievs!— meitene gavilēja.— Cik labi node­rēja šī virve, ko nepaspēju vēl novīt savai bēgšanai!

Mācītājs Samsons, saniknots par puiša nekaunīgo apcie­mojumu viņa godīgā namā, lieliem soļiem staigāja pa istabu. Pēkšņi viņš izdzirdēja mūra gruvienu un piegāja pie loga. Paliecies viņš ieraudzīja lejā nogruvušās mūra daļas, pacē­lis galvu augstāk, pamanija izdrupušā izciļņa vietu un, vēl augstāk pacēlis skatu, saskatīja bēniņu logā nozūdam kājas gaiši pelēkās zeķēs un smagās kurpēs.

—   Tas vella kalps ir uzrāpies pie Rautes!— viņš iesaucās vislielākā saviļņojumā.— Nu, tagad jādara šim trakajām lietām beigas! Tūlīt uz rātsnamu! Dzīvs vai miris šis burvis jādabū torņa pagrabā!

Bez cepures viņš izsteidzās no istabas, noskrēja lejā un devās uz rātsnamu. Te patlaban bij sanākuši kungi uz sēdi. Mācītāja spēcīgās apsūdzības pārliecināta un vēl Rama sakūdīta, Rāte nolēma mest puisi cietumā, ja to notver ielauzušos SsiPsona mājokli. Uz vaļņiem, protams, tā neuz­drošinātos Stātie? pretim Varonīgajam pilsētas aizsargam. Rams kā pilsētas aizsardzības vadītšj? uzņemāS Ј'j?tīšanas vadīšanu ar četriem Rātes sargiem.

Andris satvēra virvi . . .

Visi steidzās uz mācītāja namu.

—  Nu kaut kas notiks!— sačukstējās sievu pulciņš, vēl arvien stāvēdams uz ielas un redzēdams mācītāju, Ramu un sargus ieskrienam vārtos.

Gūstītāji uzkāpa bēniņos. Atbultēja meitenes cietuma kambara durvis. Bet tās nevērās.

—   Atdari!— Samsons nikni dauzīja ar dūri durvis.

Iekšā viss palika klusu.

—   Uzlauzt durvis!— teica Rams.

Sargi mēģināja izpildīt pavēli ar zobiņiem. Bet tie bij par viegliem.

—  Kādu laužamo dzelzi! Kādu veseri!— Rams sauca.

Mācītāja namā šāda ieroča nebij. Rātskungs nosūtīja

vienu kalpu lejā pie kalēja. Pa tam paši mēģināja ielauzt durvis ar plecu spiedienu. Bet velti. Taisni brīnums, kā vecie dēļi tā varēja turēties.

—  Tas nenotiek dabīgā kārtā,— domāja Rams.

Pēc minūtēm piecām atgriezās sargs ar laužamo dzelzi un sāka skaldīt durvis. Tās izjuka pēc pāris sitieniem.

Kailiem zobiņiem rokās sargi iebruka kambarī. Te starp visvisādiem krāmiem, kaktā ierāvusies, stāvēja Rūta. Vai­rāk neviena nebij telpā.

No pārsteiguma attapies, Samsons pieskrēja pie loga. Te nekādu pēdu par puiša bēgšanu nevarēja saskatīt. No jumta stāva lēcis lejā, bēglis būtu nosities.

Mācītājs griezās pie Rūtas:

—   Kur tu noslēpi to vella kalpu?

Droši raudzīdamās kunga sejā, meitene teica mierīgi un noteikti:

—  Te nav neviena vella kalpa.

—   Kur tu viņu noslēpi? Atbildi!

—   Es neviena neesmu noslēpusi.

—   Tu liedzies?— Samsons satvēra meiteni pie rokas augšpus elkoņa un izrāva no kakta.— Atzīsties! Es tevi sitīšu!