Rūta ievaidējās, jo spēcīgā vīra pirksti sāpigi spieda viņas roku.
— Nemoki meiteni, tēt!— durvīs atskanēja skaļi un lepni Cilles balss.— Viņa nav vainīga. Tas viesis nāca pie manis. Mums bij norunāta satikšanās.
Pārsteigtajam tēvam uztraukumā sāka ļodzīties ceļi.
— Cille! Ko tu runā?!— viņš izdvesa.— Tas nevar būt!
— Tā ir!
— Bet kur tad viņš palicis?— no brīnumiem apmulsis, iejautājās krusttēvs Rams.
— Izgaisis!
— Nē, nē!— Samsons saņēma kopā visus prātus.— Tas nevar būt! Es skaidri redzēju, ka viņš ielīda pa logu bēniņos še, Rautes kambarī.
— Ļaunais būs tev acis apmānījis, tēt!— Cille iesmējās ar neprātīgu ironiju,— Mēs abi satikāmies! Sapņos! Jūs visi esat nosapņojuši, ka te kāds būtu bijis!
Tēvs gribēja ko teikt, bet vārdi tam aizžņaudzās rīklē. Viņš stāvēja vislielākā nesaprašanā. Tāpat sargi. Viens nodrebēja. Otrs pārmeta krustu.
Samsons pirmais saņēmās. Piegāja atkal pie loga. Pētīja. Domāja. Nu viņš tomēr ievēroja vienu iespējamību, kā viesis varētu būt atstājis bēniņu kambari: izcilnis apakšā bij nobrucis pa labi, bet uz kreiso pusi vēl turējās; ja no šejienes laimētos nolaisties līdz trešā stāva palodzei, tad pa izcilni varētu noiet līdz Cilles istabas logam. Tas bij vajā. Vai puisis nevarētu būt noslēpies viņa meitas istabā?
Pastāstījis savas aizdomas, mācītājs skrēja lejā, citiem sekojot.
Viņš iedrāzās Cilles kambara durvis. Tās bij nobultētas no iekšpuses.
— Surp laužamo dzelzi!— mācītājs drebošā balsi uzsauca sargiem.
Pietika nedaudz sitienu. Bulta atsprāga vaļā.
Sargi, zobiņus izstiepuši, vēra durvis, bet tūlīt atmuka atpakaļ.
No istabas plūda laukā bieza, pelēka migla ar savādu salkanu smaržu. Iekšā biezajā miglā nekā nevarēja saskatīt.
Arī Cille pārsteigta atstreipuļoja atpakaļ.
Tad, stāvēdami klusi, kā sastinguši, viņi dzirdēja cauri miglai pa vaļējo logu balsis no pagalma lejā:
— Kungs, stāvi klāt! Viss pagalms pilns dūmu. Ari pa mācītāja meitas logu augšā tie plūst uz āru. Tur viņa pinusies ar to skaisto vella kalpu! Kad rātskungs Rams ar sargiem uzskrēja augšā, tad Nelabais zvirbuļa veidā nolaidās pagalmā, un no viņa palika tikai saldā smaka un dūmi. Nu vairs nav labi Rīgā! Kungs, stāvi klāt!
21. nodala TOMAM RAMAM SUNS AIZ ADAS
Pēc neizdevīgā uzbrukuma Jēkaba un Smilšu bastioniem zviedri uz labu laiku pārtrauca apšaudīšanu. Bet tad atkal uzsāka bombardēt pilsētu no visām baterijām. Pie kara pieradušie rīdzinieki maz vērības piegrieza apšaudīšanai, jo patlaban viņu prātus nodarbināja svarīgākas lietas — vella kalpu burvības mācītāja Samsona namā. Kad Rātes tvērāji aizgāja tukšām rokām un dūmi pagalmā izgaisa, pilsoņu sievas izklīda pastāstīt visai Rigai jaunākos notikumus, un drīz uz katra ielas stūra runāja tikai par skaisto vella kalpu, kurš ieradies pie mācītāja Cilles un,iztraucēts ar dūmiem un nelabu smaku, izgaisis.
Visdīvainākais bija tas, ka arī Rams, Samsona svainis un Cilles krusttēvs, bija redzams visur, kur šīs tenkas izplatījās, un arī no savas puses veicināja uztraukto prātu iekarsēšanu. Jā, viņš pat ieradās uz vaļņiem un kūdīja pret trim puišiem pilsoņus pie dižgabaliem un aiz brustvēriem sardzē stāvošos:
— Nu, redziet, draugi, cik tāl' mēs esam nonākuši! Neviena nams vairs nav drošs, ka tur neielaužas šie burvji ar savu elles smaku un nemēģina mums atvilt mūsu bērnus! Vai lai vēl ilgāk ciešam savos mūros šos negantniekus!
— Bet ko mēs iespējam pret Nelabā mākslām?— izmisuši noplātīja rokas krietnie amatnieki.
— Mums jādabū šie puiši laukā no Rīgas!
— Bet tie ir varonīgi pilsētas aizstāvji,— kāds iebilda.
— Blēņas! Mums pašiem ar Dieva palīgu jāaizstāv Rīga.
Rams nenoguris apstaigāja visu vaļņu līniju no pils līdz
Smilšu tornim, čukstēdams un kaut ko iegalvodams. Tad viņš atgriezās pie svaiņa, kuru bija atstājis galīgi sagrauztu un izmisušu.
Samsons saducis sēdēja lielajā atzveltnes krēslā savā kabinetā, kad ieradās Rams.
— Saņemies, Herman!— Pienācis pie svaiņa, viņš to enerģiski sapurināja.— Viss griezisies par labu!
— Ak, Dievs!— Samsons smagi nopūtās.— Mums jāmēģina atkal viss par labu griezt, lai cik grūti tas būtu.
— Nekāda grūtuma!
— Tev viegli runāt, Tom,— mācītājs paraudzījās svainī ar sagrauzta, iznīcināta cilvēka nospiestas dvēseles skatu,— bet man — šāds pazemojums savā un visas pilsētas priekšā .. .
— Par kādu pazemojumu tu runā, Herman?
— Nu, atsaukt savu apvainojumu kā maldīgu pret šiem vella kalpiem, paust viņu godīgumu un krietnumu, meklēt šo vazaņķu draudzību! . .. Ak, Dievs!
— Kā? Vai tu esi iedomājies visu to darīt?
— Kā citādi lai glābju savu meitu no ļaužu valodām un — lai Dievs žēlīgs!— varbūt pat no sārta? Kas būs, ja pilsētā izplatīsies baumas, ka Samsonu Cille pinusies ar burvjiem un Nelabā kalpiem? Vai man atliek cits kā meklēt šo puišu draudzību un lūgt izbeigt visus viņu pārgalvīgos stiķus, paust viņu labo slavu un pār bijušo aizsegt aizmirstības plīvuru?
— Pie vella! Taisni otrādi tev jādara! Vai tu domā, ka šīsdienas notikums paliks noslēpts?
— Es zinu, ka varbūt jau pļāpu mēles Rīgā tinas ap Cecīliju un to puisi. Bet šis valodas jāapklusina.
— Veltas cerības! Visa Rīga patlaban ne par ko citu nerunā kā tikai par jaunā vella kalpa stiķiem. Un ari es darīju, ko varēju, lai satracinātu pilsoņu prātus!
— Tu, Tom!— Mācītājs vislielākā uztraukumā pielēca kājās.
— Jā. Es apstaigāju vaļņus. Ikvienu godīgu amatnieku pie brustvēra. Visus es iedvesmoju, ka mums jātiek vaļā no šiem puišiem.
— Bet kā?
— Atkal viņi jāsūta izlūkos. Vēl šonakt. Es jau Saldernu pierunāju tos sūtīt.