— Un atkal viņi atgriezīsies sveiki un veseli.
— Šoreiz vairs ne, mīļo Herman!
— Veltas cerības! Tiem neviens nekā nespēj padarīt!
— Es tev apgalvoju: šoreiz viņi vairs neatgriezīsies!
— Tad arī tev pret viņiem būtu jāpielieto elles mākslas.
— Tā arī būs!— Rams iesmējās.
— Ko tu darīsi?
— Es . . .— Rātskungs piegāja pavisam tuvu mācītājam un kaut ko iečukstēja tam klusi un iespaidīgi.
— Nudien,— Samsona seja noskaidrojās,— tā ir vellišķi gudra iedoma!
Kaut gan Rams savu nodomu bija pateicis pusbalsi, čukstēdams, tomēr ne tik klusi, ka viņa vārdus nedzirdētu mācītāja meita, kura visu laiku, elpu aizturējusi, bija klausījusies pie pusviru durvīm aiz tēva krēsla. Viņas melnās acis iedegās, pierē ieviesās maza grumbiņa, kā kaut ko ļoti nopietnu pārdomājot. Tad viņa klusi iegāja savā istabā.
Trim puišiem draudēja briesmas. Cille lauzīja galvu, kā viņus brīdināt. Tēvs jau agrāk bija stingri aizliedzis iet uz vaļņiem, un pēc šīsdienas notikumiem viņa pat nedrīkstēja parādīties uz ielas durvju priekšā. Ko darīt? Vienīgais glābiņš būtu māsīca Elīza. Tā varētu puišiem paziņot, kas tiem draud. Bet kā lai sazinās ar Elīzu? Vienīgā iespējamība ataicināt viņu šurp. Palūgt krusttēvu, kad tas atvadīsies no tēva un ies uz mājām, lai paziņo Elīzai, ka viņa to gaida, ka viņa slima. Tā viņa nolēma.
Andris atgriezās istā laikā uz vaļņiem, kad iedunējās pirmie zviedru šāvieni un Pēteris ar Ērmani jau rīkojās ap dižgabalu, kuru Salderns tiem bija uzticējis apkalpot.
Apšaudīšanās ilga bez pārtraukumiem līdz pašai pievakarei. Uzbrukumā ienaidnieks todien vairs nenāca.
Tikai kanonādei izbeidzoties, puiši tika pie elpas un, turpat apmetušies, iekoda azaidu no brokasta atliekām, ko draugs Svens tūlīt pienesa izsalkušajiem cīnītājiem — un pats ari piesēdās.
— Nu, Andri, vai satiki Rūtu?— Pēteris apjautājās, tikai tagad ticis pie vārda.
— Satiku gan,— Andris atbildēja domīgs.
— Rama meita tak stāstīja, ka meiteni turot ieslēgtu.
— Tā ir, un nebij viegli pie viņas pietikt.— Andris atstāstīja draugiem savus piedzīvojumus līdz tam brīdim, kad, ieticis līgavas istabā un pārrunājuši par laupīto satikšanās iespēju, pēkšņi izdzirdējuši soļus uz bēniņu kāpnēm un Rama un mācītāja balsis.
— Lai Dievs pasarg!— bažīgi iesaucās Pēteris, raudzīdamies stāstītāja nemierīgā sejā.— Tu tak nebūsi uzsācis cīņu un varbūt kādu ievainojis vai pat nogalinājis?
— Nē,— Andris apmierināja draugu,— man jau nebij ari ieroču līdz. Es sadabūju turpat pāris balķīšus un atstutēju no iekšpuses durvis. Velti viņi izdauzījās un nomocījās tās ielauzt. Tad Rams kādu palīgu nosūtīja lejā pēc laužamiem rīkiem. Es atvadījos no Rūtas un ar pakulu virves galu laidos lejā pa logu, cerēdams, tāpat kā uztiku, tikt atkal zemē. Bet tikai tad, kad nevarēju ar kājām vairs sataustīt atbalstu, atjēdzos, ka mūra izcilnis nogruvis.
— Nu tev atlika tikai palaist virves galiņu vaļā un krist lejā no jumta augstuma,— Ērmanis brīnījās.— Kad tevi jupis! Un tu tiki cauri veseliem kauliem!
— Nē jel!— Andris turpināja.— Es dzirdēju klusi saucot savu vārdu. Pavēros. Pie trešā stāva loga ieraudzīju mācītāja meitu. «Pamēģini uzmesties uz izciļņa šai pusē,» viņa man uzsauca, «un tikt līdz logam. Es tevi noslēpšu pie sevis.» Cita glābiņa man nebij. Es iešūpojos virves galā un, laimīgi uzlēcis uz mūra izcilni, notiku līdz Cilles logam. Tā mani ievilka pie sevis, krita ap kaklu un asarām acīs mudināja plēst viņas gultas segu un palagu garās slejās, savīt virvi, ar ko nolaisties pagalmā. Pati viņa iešot uzkavēt tēvu un Ramu, kamēr es tieku drošībā. Cille izsteidzās, un es no iekšpuses aizšāvu viņas kambara durvju bultu. Es taisījos darīt pēc jaunavas padoma, bet ievēroju kambarī dūmus.
Apskatījos — tie nāca no manas kabatas. Iebāzu roku un nometu kaktā vienu no tām brinumbumbiņām, ko mums atnesa Angeru Anna reizē ar tavu tālskati. Pa logu spraucoties, biju to saspiedis. Bet nu migla kjuva arvien biezāka, ka nespēju neko saredzēt. Metos atkal pie loga. Mazliet tālāk pa kreisi atradās piebūvītes jumts. Pa mūra izcilni varētu līdz tam notikt un lēkt uz to lejā tās asis tris četras. Bet pagalmā bija sanācis pulciņš sieviņu. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma, ka varu nozust, viņu neredzēts. Kabatā man bija vēl otra Angeru Annas atnestā miglas bumba. Metu to lejā. Brīdi vēlāk apakšā viss bija miglā. Es izrāpos uz mūri, paskrēju dažus soļus un lēcu. Piebūves jumtelis nobrīkšķēja, no trieciena es apvēlos dažas reizes un nokritu blakus nama sētā, neviena neredzēts, veseliem locekļiem. Tad steidzos šurp.
— Nudien tev ir laime!— iesmējās Svens.— Un jaukākais ir tas, ka visa Rīga nu runās par jūsu jaunām burvībām.
— Lai Dievs pasarg!— Pēteris drūmi norūca.— Tas mums par labu nevar nākt.
Un patiesi Pētera bažas izrādījās pamatotas. Pārējie pilsoņi uz vaļņiem, kuriem Rams bija pačukstējis jaunākās vellu burvības un tos sakūdījis pret puišiem, stāvēja attālāk un sarunādamies meta paslepus skatus uz trim draugiem, neko labu par tiem nedomādami.
Krēslai iestājoties, Jēkaba bastionā ieradās Salderns.
— Mīļie draugi!— viņš uzrunāja puišus.— Šonakt jums atkal būs jāiet izlūkos. Man šodien bij apspriede ar Rīgas aizsardzības vadītājiem rātskungiem. Visi ir pārliecināti, ka ienaidnieks neatlaidīsies un rīt atkal sturmēs vaļņus. Pateicoties jūsu izmanībai un ievāktām ziņām, mums šorīt laimējās zviedrus atsist, un tā rātskungi, sevišķi Rams, visas cerības par rītdienas kara laimi liek uz jums. Sevišķi no liela svara būtu notvert un atvest kādu gūstekni. Lai jums pa pilnam pietiktu laika, tad dosaties ceļā jau agri, tikko iestāsies tumsa.
— Labi, kaptein,— Pēteris noteica.