«Ak, Dievs! Cik brīnišķīgi skaists var būt velis! Es atdotu savu svētlaimību, ja par to iegūtu viņa mīlu . . . Bet -pagaidām: kaut tikai arvien varētu būt ar viņu kopā!»
Tā viņi nonāca līdz Cūku ielas galam.
— Kā tevi sauc, jaunekli?— Cūku vārtos viņa klusi jautāja pavadonim.
— Par Andri.
— Andris!— Viņa neviļus notvika.— Tāds pat vārds kā citiem kristīgiem ļaudim.
Daugavmalā beidzot bij jāšķiras.
Laivinieks paraudzījās uz savu laivu, pakasīja pakausi un norūca:
— Lai Dievs ar maniem kungiem tur baznīcā! Gan tie atradis sev citu pārcēlāju. Es braucu mājās .. .
Tad viņš pagriezās pret pavadoņiem:
— Uz kurieni jūs dosaties?
— Mums ari būs jābrauc pāri,— domāja vecākais karakalps, apsvēris, ka patlaban Rīga nav visai draudzīgi pret viņiem noskaņota.
— Un tu?— Andris griezās pie meitenes.
— Es? Es labprāt ietu kopā ar tevi.
— Tu domā, ka baznīcā manīja tevi palīdzam mums izbēgt?
— Ak nē! Tajā burzmā neviens nekā neatskārta. Arī mans tēvs pie altāra neko nevarēja redzēt, kas notika tumšajā kaktā aiz pīlāra.
— Tad jau tu vari droši atgriezties mājās.
— Bet es labprāt ietu kopā ar jums.
— Uz kurieni gan, Lēne?
— Kaut uz elli!— Viņa nodrebēja, acīm iedzirkstoties.
Andrim nebija ne jausmas, ko ķestera meita ar to domā.
Viņš skumji pasmaidīja un atbildēja:
— Ak, mums pašiem būs jāpavada nakts mežā, bez pajumta . . . Nu, paliec sveika, un vēlreiz paldies par palīdzību briesmās!
Viņš steigā paspieda meičas roku un veikli ielēca laivā, kur biedri jau gaidīja.
Laiva, spēcīga īrēja rokas dzīta, ātri attālinājās. Lēne krastā ar sapņainām acīm noraudzījās pakaļ, kamēr tā pazuda aiz Abates salas gala. Cik skumji viņai bij ap sirdi. ..
Bet priecīgāki nejutās ari karakalpi. Laivinieks irkļos viņus vēroja un domāja:
«Kādas bēdas gan nospiež šos abus? … Ja varētu tiem līdzēt.. . Brīnišķīgi! Ļaudis, kas pinas ar nelabo, es arvien biju iedomājies pretīgus, atbaidošus, ļaunus. Bet šie man tā īsti, no sirds patīk …»
Viņš mēģināja uzsākt valodas:
— Vai tagad domājat atgriezties uz Kurzemi, ja Rīgā nepalaimējās?
Vecākais klusēja. Tikai papurināja galvu.
Nu jaunākais, Andris, kļuva runīgāks:—Pēteris nedrīkst Kurzemē rādīties. Tur tagad poļi valda. Ar tiem mums naids.
— Tā? Bet uz kurieni tad domājat doties?
Pēteris paraustīja plecus.
— Nezinām,— atbildēja tā vietā Andris.— Mums nav kur savu galvu nolikt.
— Vai dieniņ,— gandrīz priecīgi iesaucās laivinieks, — tad apmetaties pie manis uz kādu laiciņu, kamēr tas tracis Rīgā būs aizmirsies un varēsat atkal iet pieteikties pie kapteiņa.
Pētera drūmā seja noskaidrojās.
— Patiesi tu gribi mūs uzņemt — svešus cilvēkus? Lai Dievs tev to kādreiz . . .
Viņš aprāvās, apķeries, ka šāds novēlējums varētu būt netikams, un uzlūkoja caur pieri laivinieku. Tas tāpat raudzījās pretim, pārsteigts no Dieva vārda puiša mutē. Andris, sapratis biedra neapdomību un iedomājies laivinieku nepatīkami aizskartu, mēģināja kļūdu griezt par labu:
— Mēs tev pateicamies, draugs. Pie joda!
— Pie manis jūs neviens netraucēs,— pēc īsa brītiņa laivinieks turpināja.— Variet justies brīvi un darīt, kas tīk. Lūk, tur, tā būda, uz kurieni braucam, ir manas no tēva mantotās mājas. Par Zeltiņiem tās sauc tāpat kā agrāk, kad mums vēl bij sava zeme un saimniecība. Tagad gan man vairāk nepieder kā tas krūmāja pudurs visapkārt. Es dzīvoju viens un mazliet nodarbojos ar zveju un parcelšanu pār Daugavu un ari tikai tad, kad sāk gribēties ēst. Esmu liels sliņķis. Mans vārds ir Ērmanis.
— Jauki!— iesmējās Pēteris.— Tad tu varēsi slinkot, un mēs tavā vietā brauksim zvejā.
— Nē, nē,— Ermanis atsmējās pretī,— ja jau visi braucam uz lomiem, tad man slinkuma nebūs. Pulkā patīkami tiklus mest, pamēļot.
Laiva sasniedza krastu. Trīs jaunie draugi izkāpa malā.
— Pa, pa,— Ērmanis kaut ko pārdomāja. Mājā tak nebija ne garozas maizes.— Man vēl jānobrauc līdz krogam, lūk, tur.— Viņš parādīja ar roku uz Daugavas augšgalu, kur pāri simts asis attālu pacēlās augstais, sarkanais dzirnavu tornis pie Māras upītes ietekas Daugavā.— Bet jūs ejiet vien uz būdu un kuriet pavardā uguni.
Laivinieks atkal iekāpa laivā un brauca gar malu uz augšu. Abi puiši gāja uz nelielo namiņu krūmāja džungļu vidū. Telpas te bija pietiekoši: paliela istaba ar pavardu, soliem, galdu un guļas vietu, bez tam vēl vienā galā mazs kambaris ar salmu cisām.
Puiši salasīja žagarus, uzkūra uguni, sanesa katlā ūdeni. Drīz atgriezās arī Ērmanis. Puslaivas tam bija piekrauts ar labām lietām: krietni prāva mučele alus, vesela cūkas puse un maiss ar maizi.
— To dabūju krogā uz parāda,— Ermanis līksmi stāstīja, stiepdams mantas uz būdu.— Krodzinieks par to prasa divas mucas lašu. Nu, to mēs kopīgi sazvejosim vienā dienā, jo patlaban laši, kā novēroju, bariem nāk pa Daugavu uz augšu.
Tik jaukas izredzes Pēteris ar Andri nebij uzdrošinājušies pat nosapņot. Nu pagaidām visām bēdām būtu gals. Un, kas attiecas uz viesmīlīgā saimnieka varbūtējiem sakariem ar nelabo, tad tas apstāklis nevarēja atbaidīt karavīrus, kuriem nebij kur likt savu galvu.
Pāris stundas vēlāk uz galda blakus veselam maizes kalnam kūpēja lielajā katlā garšīgais cūkgaļas virums un steķos stāvēja alus mučele. Sākās mielasts.
Bet jau pēc īsa laiciņa Andris ar Pēteri lielā izbrīnā saskatījās.
Vai tā nav acu apmanīšana? Kamēr šie abi ēda savu riku maizes ar parasta lieluma gaļas gabalu klāt, viņu saimnieks jau bija notiesājis veselu cūkas cisku un noēdis gandrīz vai klaipu maizes! Un tikai tagad, likās, viņam sāka īsti rasties ēstgriba!
Ērmanis ievēroja viesu izbrīnu un, vēl to pavairojis, uzdzerdams pusspaiņa tilpuma ķipi ar alu, omulīgi smaidīja: