Rama Eliza saviļņota staigāja pa savu kambari, domādama neizdomājamu domu.
Ko darīt? Pie pusdienas galda tēvs bija pastāstījis par Samsona Cilles mīlas dēkām ar jauno, skaisto vella kalpu. Tad viņa uz ielas bija noklausījusies pilsoņu sievu tenkas un valodas, protams, pavisam citādas, daudz trakākas un brīnišķīgākas, kā jau no mutes mutē tālāk paustas un izpušķotas. Beidzot, atkal pārnācis mājā uz palaunadzi, tēvs tai bija nodevis Cilles lūgumu viņu apciemot, jo tā nejūtoties labi. Vēl tagad, jau krietni pievakarē, Elīza cīnījās ar sevi: iet vai neiet? Par iešanu bija vairāki motīvi: vispirms, Cille bija Elīzas sirdsdraudzene, otrkārt, ziņkāre, kas īsti noticis, un, beidzot, taču pienākums prasa apciemot savārgušu māsīcu. Pret iešanu nostājās mazās, sprigacainās skuķes greizsirdība: ak, šī viltīgā Cille! Visā slepenībā, ne vārdiņa neminot sirdsdraudzenei, tā norunā ar Andri slepenu satikšanos, mīlinās ar viņu, un beidzot abi iztaisa burvības stiķus ar miglu un dūmiem. Šitādu bezkaunību! Nu labi, vēl varētu piedot to, ja viņa slepeni satikusies un ļāvusi Andrim sevi pāra reizes noskūpstīt. Varbūt tā uz ātru roku tas iznācis, un varbūt vēlāk viņa par to pastāstīs draudzenei. Bet kāpēc abi tās burvības taisījuši divatā vien un neatlikuši to miglu un dūmus uz citu reizi, kad arī Elīza var būt klāt? Nē, tas nav piedodams! Lai jaunava Cecīlija vispirms nožēlo savus grēkus un viena pati pavārtās pa slimības gultu!
Elīza palika pie šīs apņemšanās.
Pienāca vakars.
. Te ieradās mācītāja kalpone. Tieši pie Elīzas — par lielu pārsteigumu tai.
— Tu, Raute? Vai tad mācītājs tevi izlaida no cietuma?
— Nē, jaunava. Cienīgtēvs nolikās gultā. Es nokopu traukus, un Cecīlijai bij jāved mani atpakaļ bēniņos. Viņa to nedarīja, bet lūdza mani slepeni atskriet pie jums un lūgt jūs apciemot viņu.
— Savādi! Kas tad Cillei no manis tagad vajadzīgs, kad citkārt viņa par mani nepavisam neiedomājās?
— Jaunavai Cecīlijai esot jums kas ļoti svarīgs ziņojams. No tā atkarājoties kāda jaunekļa dzīvība. Tam draudot nāve.
— Kā? Vai tieši tā viņa teica?
— Vārdu pa vārdam.
— Tad nav ko kavēties. Iesim!— Elīza saviļņota steidzās līdzi Rūtai.
Cille jau gaidīja māsīcu pie durvju spraugas.
— Ej, Raute, augšā viena pate!— viņa uzsauca kalponei un ievilka māsīcu iekšā, ieveda savā kambarītī.
— Kas noticis, Cille? Tu esi uztraukta!— Elīza arī uztraucās.
— Žēlīgais Dievs!— mācītājā meita lauzīja rokas. - Tavs tēvs grib dzīt nāvē Andri! Tev viņš jāglābj!
— Man?
— Jā, tev! Es tak nedrīkstu atstāt māju. Tev viņš Jduzmeklē uz vaļņiem un jābrīdina neiet šonakt izlūkos.
. — Vai dieniņ! Kas tad ir?
— Tavs tēvs grib atstāt viņu ar Pēteri un Ermani pret veselu ienaidnieka karaspēku, lai tie viņus sakapā gabalos.
— Es nesaprotu. Kā viņš to izdarīs?
— Viņš nelaidīs puišus vairs atpakaļ pilsētā. Tiem būs hicīnās un jākrīt, simtiem zobiņu sakapātiem. Steidzies, iii i lā Elīza, uzmeklē Andri un pasaki viņam šo nekrietno nodomu. Ak, Dievs, kad tikai jau nebūtu par vēlu!
Rama meitai vairs nebija greizsirdības domu. Tagad l/iglābj Andris! Drudžaini paspiedusi sāņcenses roku, viņa Izskrēja uz ielu, steidzās uz vaļņiem. Te viņa uzskrēja virsū li>vam.
— Tu tā esi, Elīza?— Rams satvēra meitu pie rokas.
Kas tev te tik steidzigs darāms?
Elīza paraudzījās uz Jēkaba vārtiem, ātri satumstošā vakarā šķita redzam lēni un bez trokšņa nolaižamies paceļamo tiltu. Pie tā stāvēja pulciņš karavīru.
«Varbūt vēl izdodas viņu glābt!» Elīza nezaudēja cerī- lius un, ātri izdomājusi, teica:— Es nācu pie tevis, tēvs, krusttēvs Hermans ir ļoti slims. Steidzies pie viņa!
— Nekas!— tēvs mierīgi pasmaidīja.— Rīt viņš būs ve- moIs.
Viņš palika stāvam meitu pie rokas un raudzījās, kā gausi nolaižas tilts, brītiņu paliek un tad ātri, kā atvieglots pieceļas.
«Nekā! Par velti!» Elīzai sirds sažņaudzās, bet, jaunai domai austot, atvieglojās: «Es tomēr viņu izglābšu!»
22. nodala IZSTUMTIE
Rigas izlūki, ievērodami lielāko uzmanību,, gāja soli pa Holim to pašu ceļu, kuru bija uzsākuši pagājušo nakti — lidz Smilšu bastionam; pārbrida Ridziņu. Tikai šoreiz viņi negriezās uz Smilšu kalniem, bet gāja tālāk gar pilsētas aizsargu grāvi un vaļņiem uz Pirts bastiona pusi, jo, kā Salderns dienu no Svētā Pētera torņa bija novērojis, tad zviedri te sāka ierakties, arvien tuvāk virzīdamies vaļņiem. Tātad rit varētu gaidīt uzbrukumu no šīs puses.
Nakts izrādījās neizdevīga izlūkošanai: bez vēja, klusa un diezgan skaidra; iemirdzējās šur tur pa zvaigznītei, un bija sagaidāms ari mēness.
Puiši sasniedza Pirts bastionu, pārbriduši Spēkupīti, kas divos nozarojumos te ietecēja pilsētas grāvī.
Te viss likās būt klusu. Bet tālāk — Laztadijā pret Marstaļu bastionu — redzēja šur tur paspīdam uguntiņas kā klejojošus jāņtārpiņus.
— Mums jāiet līdz Daugavai,— domāja Pēteris,— un jāizdibina, kas tur notiek.
Viņi devās tālāk gar grāvi.
Iepretim Peitava tornim tieši dienvidu virzienā varēja sadzirdēt rakšanas darbus cietā smilts zemē.
— Jāvirzās tuvāk!— Pēteris nogriezās uz trokšņu pusi, draugiem sekojot.
Pa lielākai daļai tupu un rāpu caur izdegušo priekšpilsētu izlūki tuvojās zviedriem un apstājās asis desmitas no racējiem. Pēc lāpstu trokšņa un gaišās izmestās smilts strīpas viņi aprēķināja, ka ierakumi tiek virziti uz Pirts bastiona pusi. Simtām roku meta zemes laukā tādā steigā, ka līdz rīta ausmai droši ierakumi sasniegs stūra nocietinājumu un sapieri paspēs vēl ierakties zem grāvja un bastiona.
— Atkal mēs esam te nonākuši īstā brīdī!— čukstēja Ērmanis.— Pēc manām domām, mums vajadzētu atgriezties pilsētā un ieteikt kapteinim apšaudit šos kurmjus nakts laikā.