— Lieki mēs nekur nekavēsimies,— domāja Pēteris, — un šoreiz būsim drīz pēc pusnakts atkal Rīgā. Šoreiz mums nav jāmeklē viņu baterijas, bet jāizpēta tikai vaļņu apkārtne . . . Tagad rāpsimies atpakaļ un paraudzīsim, kas notiek pie Pirts bastiona.
Puiši uzmanīgi atkāpās uz grāvi un gar to atgriezās pie stūra nocietinājuma. Te viņi tāpat virzījās pāri Kellera tirumam uz zviedru pusi un atkal apstājās netāl' no rakšanas darbiem. Te ierakumi virzījās uz Mārstaļu bastionu. Tātad abām ejām vajadzētu satikties nevis pie Pirts bastiona, bet gan ap vaļņa vidu, iepretim Peitava tornim.
— Brinumu lietas!— norūca Pēteris.— Kāds nolūks zviedriem būtu virzīties uz šejieni! Te grāvis ir visplatāks; ar visgarākām laipām tam nevar pārsniegt, un parakties zem tā un pabāzt biszāles zem vaļņiem te arī viņiem neizdosies.
— Bet ko var zināt,— Ērmanim ienāca prātā,— vai ienaidnieks nesataisa plostus un neklāj ar tiem grāvi. Tad pa šim abām ejām viņi var sadzīt uz vienu vietu kareivjus bez gala, kamēr vaļņi iesturmēti.
— Man liekas, tas var gan būt.. . Bet mēs nu savu esam izdarījuši un varam papētīt tālāk uz Jaunā bastiona pusi. Bez tam vēl atliek Smilšu un Jēkaba bastiona apkārtne un Pils puse.
Izlūki gāja atpakaļ.
Strīpā no Pirts līdz Smilšu tornim viss bija mierīgi un klusi. Tāpat starp Smilšu un Jēkaba bastioniem nekādus ierakumu darbus zviedri tonakt neuzsāka. Puiši jau taisījās atgriezties pie vārtiem, kad Ērmanis atcerējās:
— Bet mums tak kapteinis piekodināja mēģināt satvert kādu gūstekni un novest uz Rīgu.
— Tās nu gan būtu liekas pūles,— norūca Pēteris.— Vai kāds zviedru kareivis varēs vairāk pastāstīt, kā mēs paši izpētījām? Tagad viena lieta tikai ir svariga: izjaukt ienaidnieka uzbrukumu tur, kur viņš šonakt gatavojas . . . Nu, bet laika jau mums vēl atliek. Paiesim uz Pils pusi, līdz baterijām. Rasi tur palaimēsies kādam pielīst un bez trokšņa uzveikt. Pavēle jāpilda .. .
Puiši pagriezās uz Daugavas pusi. Atkal viņi tuvojās krasta baterijai kā pagājušo nakti un, slēpdamies aiz krūmiem, pielīda gluži tuvu, ka varēja sadzirdēt sargkareivjus sarunājamies. Zvaigžņotā naktī varēja saskatīt arī runātājus sēžam uz celma. Bija divi puiši. Pārējie ļaudis, kā likās, gulēja zaru būdā aiz uzkalniņa.
— Būtu viens,— čukstēja Ērmanis,— tad tā lieta ietu.
Otrs zviedris, it ka Ērmaņa vēlēšanos izpildīt gribēdams,
piecēlās, nožāvājās un, kaut ko vēl pateicis, gāja uz budu aiz uzkalniņa.
— Tagad vai nekad!— Ērmanis līksmi paberzēja rokas, bez trokšņa aizlīda apkārt starp celmu un uzkalniņu un tuvojās puisim no muguras puses. Tas, izdzirdējis soļus, kaut arī klusus, laikam domāja, ka atgriežas biedris, kaut ko teica zviedriski un apgriezās. Tanī brīdi Ērmanis aizbāza tam muti ar sagatavotu pakulu vīšķi, sakampa zviedri un stiepa pie biedriem. Te Andris ar lakatu aizsedza gūstekņa muti un Pēteris ar savu jostu saistīja tā rokas. Tad visi trīs ar gūstekni atgriezās pie Jēkaba vārtiem.
Ērmanis klusi iesvilpās.
Pagāja laiciņš. Nekādas atbildes. Neviens nelaida zemē paceļamo tiltu.
Pēteris atkārtoja svilpienu.
Viss palika klusu. Un tomēr turpat uz bastiona varēja dzirdēt staigājam sargu.
— He! Atveriet!— Ērmanis nepacietīgi sauca, nevērodams līdz šim ieturēto klusumu.
Nekādas atbildes. Bet soji turpinājās.
— Kad tevi jupis!— Ērmanis pukojās.— Ja visi guļ, tad viens tak ir nomodā! Vai tas kurls?!
— Man liekas,— Andris, vērojis vaļņus, teica,— man liekas, ka šur tur pa brustvēri pabāžas galvas.
— Pie visiem velliem! Arī manas acis tak neviļ, ja tāpat tu to saskati!— Ērmanis iesaucās noskaities. Tad uzsauca tik skaļi, ka viņu varētu sadzirdēt pat zviedru ierakumos, ja tur kāds būtu:— Vai jūs nedzirdat, sasodītie? Mēs esam atgriezušies no izlūku gājiena!
Mēms klusums. Arī sarga soļi aprima. Uzlēca mēnesis.
— Klus, Ērmani!— Pēteris pēc brītiņa satvēra draugu aiz pleca, kad tas atkal gatavojās kārtīgai lamāšanai.— Tiksim paši pilsētā. Rau, tur grāvī peld zviedru kāpnes no šīrīta uzbrukuma. Tās nav sadegušas, bet tikai apsvilušas, kā liekas. Līdz pusei samirkuši mēs jau esam, brizdami pāri Rīdziņai un Spēkupītei. Tad varam arī peldus tikt pāri grāvim un uzkāpt vaļņos pa šīm kāpnēm.
— Pag, es pārpeldēšu viens, uzkāpšu un nolaidīšu jums tiltu.— Ērmanis laidās grāvī.— Bet tad es tik strostēšu tos miega lāčus! Man tādas dusmas, ka atvēsināšanās ļoti noderīga.
Noplunkšķēja ūdens, laiviniekam nolaižoties grāvī un peldot pāri. Pie vaļņa piekājes viņš izvilka malā kāpnes, slēja augšā un kāpa. Bet, tikko viņš sasniedza vidu, no augšas pabāzās pīķis un atgrūda no visa spēka kāpnes ar kāpēju. Ērmanis iekrita grāvī, ka ūdens apšļakstīja tā biedrus.
Izrāpies atpakaļ malā, Ērmanis bija bāls un kluss. Klusēja arī biedri, mēmi saskatījušies. Kaut neviens nekā nesaprata, bet katrs nojauda kaut ko nejauku.
Brītiņu visi stāvēja nekustēdamies.
Tad Pēteris pirmais attapās:
— Iesim uz Daugavmalu. Mēģināsim aizpeldēt līdz pilsētas piekrastei. Tur, starp Daugavu un mūriem, būsim vismaz droši no zviedriem, kad ausīs gaisma.
Klusēdami trīs draugi ar gūstekni vidū gāja gar apcietinājuma grāvja malu uz pils pusi.
Pāris simts soļus pagājuši, viņi pēkšņi apstājās un uzmanīgi klausījās.
Tepat, no grāvja malas, dzirdēja klusu stenēšanu un ūdens šļākšanu, kā kādam ar pēdējiem spēkiem pūloties rāpties krastā.
Pēteris pieskrēja un, satvēris baltu, smalku rociņu, ieķērušos krasta velēnā, izrāva puspaģībušu meiteni, kura nespēkā atkrita zālē.