— Elīza!— viņš iesaucās, ieskatījies izglābtās sejā.— Kā tu te? Ko tu te dari?
— Es nācu jūs glābt,— Elīza nogurusi elsoja.— Mans tēvs pret jums sakūdījis visus pilsoņus uz vaļņiem, lai nelaiž jūs atpakaļ pilsētā.
— Tā jau man likās!— Ērmanis niknumā sažņaudza dūres.
— Bet Salderns? Viņa karakalpi?— Pēteris nedroši iejautājās.
— Tie visi ir otrā pusē pilsētai.— Eliza, saņēmusi visus spēkus, cēlās kājās.— Uz tēva rīkojumu tur pastiprina aizsardzību .. . Bet šoreiz es izjaucu tēva ļauno nodomu. Jūs tiksiet atpakaļ. Lūk, tur virves kāpnes pie vaļņa piestiprinātas.
— Kur?— Andris tikko neiedrāzās grāvī raudzīdamies.
— Lūk!
Nu puiši pamanīja mēnesnīcā nokarājamies no vaļņaug- šas virves kāpnes.
— Tu pa tām nokāpi?
— Jā, un pārpeldēju pāri grāvim, lai ietu jūs meklēt un atvest šurp. Bet nespēju vairs izrāpties stāvajā kraujā. Man zuda spēki, pagura rokas. Likās, nupat notrūks pirksti un es gāzīšos atpakaļ dzelmē.
— Tad nav ko kavēties,— teica Ērmanis, pa otram lāgam laizdamies grāvī.— Ja es tik tieku augšā, tad lai visi velli un rātskungi plosās pa pilsētu: es nolaidīšu Jēkaba vārtu tiltu!
Pārpeldējis grāvi, viņš gandrīz skriešus devās augšā pa kāpnēm.
— Nolādēts!— iesaucās Pēteris, ieraudzījis uz vaļņa pazibam zobiņu, kas cirta pušu virves, un, izrāvis no azotes pistoli, izšāva. Augšā atskanēja ievainotā pilsoņu sarga vaids; tas saļima, bet arī Ērmanis atkal gāzās grāvī ar pārcirstām kāpnēm rokās.
Ērmanis izrāpās, ne vārda neteikdams. Uz vaļņiem parādījās sargu galvas. Pēteris pakampa Andra pistoli,
. Ērmanis atkal gāzās grāvi.
gaidīdams atbildi uz savu pirmo šāvienu. Bet vaļņos viss palika klusu. Galvas nozuda.
Pēteris ar Andri stāvēja nekustēdamies. Ērmanis palika sēžot krastā, kur izrāpies. Ellza drebēja izmirkušajās drēbēs nakts dzestrumā.
Pēteris ievēroja meiteni. Novilka vamzi un uzklāja to viņai uz pleciem.
Labu laiciņu neviens nezināja, ko teikt, ko darīt. Ērmanis pirmais pārtrauca klusumu:
— Es domāju, ka velti būs mēģināt tikt Daugavas
krastmalā pie mūriem. Un trešo reizi līst ūdenī man nemaz negribas. Jau tā man visi kauli izmirkuši.
— Bet ko lai darām?— Andris nedroši jautāja.
— Iesim uz zviedru nometni!— drebošām lūpām un zobiem klabot, Elīza deva padomu.— Tur mūs uzņems pieklājī- gāk kā Rīgā.
— Tas ir diezgan prātīgs vārds!— Ērmanis cēlās kājās. — Kā tu domā, Pēter?
Pēteris domīgi pagrieza galvu pret Forburgas pusi un Veco kalnu.
— Pie zviedriem? …
— Kāpēc ne?
— Doties ienaidnieka rokās? …
— Citas izejas nav.
— Varbūt mēs varam izspraukties …
— Gaišā mēnesnīcā!?
— Jā .. . Tas neies.
— Bez tam: labāk ar godīgu ienaidnieku nekā ar negodīgiem draugiem.
— Labi!— Pēteris nopūtās.
Andris neteica nekā. Viņa skats slīdēja pāri vaļņiem uz Svētā Pētera baznīcas torņa pusi.
23. nodala GŪSTĪTĀJI GŪSTEKŅA GŪSTA
— Klau, puisi!— Pēteris, atraisījis gūstekņa aizsieto muti, griezās pie tā lauzītā zviedru valodā, ko bija kaut cik iemācījies toreiz, kad pie Fārensbaha cīnijās kopā ar zviedru kareivjiem.— Tu vairs neesi mūsu gūsteknis, bet mēs tagad būsim tavi: Vai saprati?
Atsvabināto nc VĪŠķa, zviedris pārsteigts uzlūkoja rīdziniekus.
— Vai saprati, ko teicu?— Pēteris atkārtoja.
Zviedris papurināja galvu un raustīja plecus.
— Nekā nesaprotu.
— Nu jā,— Pēteris rūgti pavīpsnāja.— Jums ir citi tikumi kā Rīgā; tos jūs nesaprotat.
Viņš atraisīja gūstekņa rokas.
— Tu esi brīvs!
Puisis negribēja lāgā ticēt. Nesaprazdams ienaidnieku valodu, viņš gan redzēja dīvainas lietas pie vaļņiem, bet sajēgt, ko viss tas patiesībā nozīmē, to viņš nespētu arī tad, ja būtu mazāk vientiesīgs, kāds īsti bija. Patlaban viņš velti nelauzīja galvu. Viņam bij teikts, ka tas brīvs, un tādēļ, vēlreiz gribēdams pārliecināties par to, viņš teica, mēģinādams smaidīt:
— Vai es varu iet?
— Nē!
— Ak, Dievs!— atkal zviedris sašļuka.
— Nu, nu, nepūt tik grūti!— Pēteris arī nopūtās.— Tagad mums pienākas to darīt. Ved mūs pie sava priekšnieka!
— Es? Jūs! Nē, nē!— puisis vairījās rokām.
— Tas tev jādara. Tu esi mūs sagūstījis un par tņ saņemsi uzslavu no sava kapitana.
Izredze uz uzslavu no priekšniecības uzreizi pārvērta jauno karakalpu. Sādu laimīgu gadījumu nevarēja palaist garām, jo kad gan nabaga baterijas sargs pie tāda vēl varētu tikt?
— Un jūs patiesi ļausiet sevi novest pie virsnieka?— viņš neticīgi jautāja, acīm iemirdzoties.
— Jā.
— Un ari nebēgsat prom, kad nāksim tuvāk nometnei?
— Tad nē jel!— Pēterim gribot negribot bij jāsmejas.
— Bet kāpēc?
— Mums nekas cits neatliek.
Nu zviedris brītiņu kaut ko pārdomāja, tad izgāza krūtis un nokomandēja bez šaubām, pēc sava seržanta parauga:
— Stāties! Uz priekšu!
Dīvainais gājiens devās uz zviedru nometni.
Visu ceļu samirkušais Ērmanis sirdījās uz rīdziniekiem, laiku pa laikam atskatīdamies uz mēnesnīcas apspīdētiem torņiem un namu jumtiem un izmezdams kādu nelabu Vārdu. Kā brīvs Rīgas zemnieks viņš ar visu sirdi bija aizstāvējis pilsētu, kas tā tēvutēvu uzņēmusi savās robežās un nu bija viņu izstŪmUSl, pametusi ienaidniekam.
Par Rīgas nodevību mazāk sirds sāpēja Peterim ar Andri, Kurzemes dzimtļaudīm, jo abus ar pilsētu saistīja tikai algots darbs — kā karakalpus. Tomēr arī tie sajuta nodarīto netaisnību, un Andra ilgas nesās atpakaļ aiz vaļņiem un mūriem, kur palika viņa Rūta.