Zviedris noveda labprātīgos gūstekņus uz savu bateriju pie Daugavas krasta. Pamodinātais nomiegojušais seržants sūtīja viņu pie nometnes komandanta aiz Vecā kalna nogāzes pie Svētā Jura hospitāļa. Te gūstekņiem bija jāpaliek musketieru apsardzībā līdz rītam, kad tos noklaušinās. Viņi apmetās uz kailas zemes, ieņēmuši savā vidū samirkušo Ermani un Ellzu.
Gaismai austot, atdzīvojās nometne. Zviedri ziņkāriem skatiem aplūkoja meiteni. Daži pazina Ermani un Andri, ievērojuši tos rīdzinieku izbrukumā. Atradās arī tādi, kuri vēl tagad auklēja savas brūces pēc iepazīšanās ar Pētera veiklo zobiņu.
Driz gūstekņus aicināja pie kapteiņa — komandanta. Tas sēdēja aiz galda savas telts priekšā un asu skatu vēroja atvestos.
— Kā tie te gadījušies?— viņš jautāja musketieriem.
Krasta baterijas sargs panācās uz priekšu, saslējies
izgāza krūtis un teica ar laimīgu smaidu:
— Es viņus sagūstīju!
— Kā? Tu viens!
— Viens pats!
— Un viņi nepretojās?
— Nepavisam!
— Brīnišķīgi!
— Jā gan, komandant!— puisis svētlaimīgi izdvesa, domādams brīnišķīgu savu atalgojumu par veikto varoņdarbu.
Komandants aplūkoja puisi no galvas līdz kājām un, paraustījis plecus, griezās pie gūstekņiem vācu valodā:
— Kas tādi esat?
— Rīgas karakalpi,— Pēteris veda sarunu.
— Un jūs atstājāt savējos, lai pārnāktu pie mums?
— Nē, kaptein.
— Kā? Ko tad jūs darījāt aiz vaļņiem?
— Nācām izpētīt ierakumus.
— Aha! Tātad izlūki! Vaļsirdīgi teikts . . . Labi. Tagad jums būs jākalpo mums, pastāstot kaut ko par Rīgu. Kā tur klājas?
— Tīri labi.
— Vai jums neaptrūks drīz uztura?
— Rīga, kungs, ir bagāta pilsēta.
— Bet biszāles?
— Ari tās netiek taupītas.
— Tā . .. Bet nu pastāsti mums kaut ko par Rīgas nocietinājumiem. No kuras puses tā būtu vieglāk iesturmē- jama?
— Par to, kaptein, jums pašiem jāpārliecinās.
— Mums būtu patīkamāk to dabūt zināt no tevis.
— Neņem ļaunā, komandant, bet krietns kareivis šādas ziņas nedrīkst izpaust.
— Tātad tu nevēlies teikt?
— Nē, kaptein.
— Un tu?— Komandants pagriezās pret Andri.— Vai tu negribi ko pastāstīt par Rīgas apcietinājumiem?
— Nē, kaptein.
— Un tu?— Viņš paraudzījās Ērmanī.— Tu, kā liekas, neesi karakalps?
— Esmu karakalps. No sirds es vēlētos, kaut jūsu karalis ieņemtu Rīgu,— Ērmanis, arvien vēl nikns par nekrietno nodevību un viņa izmērcēšanu, teica,— bet par apcietinājumiem nekā nevaru stāstīt tāpat kā mans draugs Pēteris.
— Tā, tā .. . Nu, tas jums pašiem jāzin . . .— komandants drūmi norūca bārdā. Tad viņš pacēla skatu pret Elīzu.— Un kas tu esi?
— Rīdziniece,— meitene, samirkušajās drēbēs drebēdama, vēl nesasilusi, atbildēja.
— Arī nāci izlūkos?
— Nē.
— Ko tad darīji aiz vaļņiem?
— Man bij darīšanas.
— Kādas?
Eliza slepus paraudzījās uz Andri, tad izdvesa:
— Pašas darīšanas.
Komandanta asais skats manīja skuķes skatienu un kaut ko nojauta. Ar pūlēm viņš atturēja smaidu. Tad teica tēvišķīgi:— Tava vieta būtu mājās pie vecākiem. Tur tevi nogādāsim.
Meitene gandrīz lūdzoši uzlūkoja bargo vīru.
— Ak nē, es labak paliktu še!
— Pie šiem gūstekņiem?
— Jā.
— Tie ir izlūki. Notverti musu ierakumos. Vai tu nezini, kas viņus gaida?
— Kas viņus gaida? . .. Vai kas Jauns?
— Nāves sods.
— Kungs Dievs!— Elīza satvēra Andra elkoņu, tam piekļaudamās un izmisušu skatu raudzīdamās gan puisī, gan kapteinī.— Nāves sods?! Bet viņš nekā ļauna nav darījis!
— Karā ir savi likumi, bērns,— komandants teica gandrīz maigi, paraudzījies daiļās meitenes izbaiļu pilnajās acīs. Tad, atgriezies pie sava pienākuma apziņas, pavēlēja musketieriem:— Novest gūstekņus pie hospitāļa! Atsaukt mācītāju un visu sagatavot! Gaidīt viņa majestātes sprieduma apstiprināšanu.
Pāris kareivju atvilka Elīzu no Andra un turēja to ciet, kamēr pārējie aizveda puišus.
Gustavs Ādolfs ar sava pulka komandieri grāfu Mans- feldu, jau mazā gaismiņā izjājis uz Laztadiju aplūkot skanstis, atgriezās nometnē aiz Vecā kalna, pulciņa štāba virsnieku un adjutantu pavadīts.
Jādams garām musketieru nodaļai, kura veda dažus gūstekņus, viņš, pametis uz tiem skatu, strauji apturēja savu melni un uzsauca pavadonim:
— Apstājaties, mī]ais grāf!
Pulkvedis Mansfelds apgrieza zirgu, piejādams blakus valdniekam. Apstājās ari pavadoņi.
Pārsteigts karalis raudzījās gūstekņos.— Labrīt, draugi!— viņš tos sveicināja, galvu palocījis un raisīdams izbrīnējušos, bet reizē ar to tīksmīgu smaidu.
Trīs puiši, tagad pazinuši karali, ar kuru vēl vakarrīt bija satikušies ierakumos, tad,nezinādami, ar ko sarunājas, noņēma cepures un dziļi paklanījās klusēdami.
— Bet sakiet, mani draugi,— Gustavs Ādolfs turpināja,— kā tad jūs te tikāt?
— Augstais kungs!— Pēteris atbildēja drūmi.— Mēs nakti bijām izlūkos.
— Tā,— karalis iesmējās,— un tumsā iemaldījāties nometnē?
— Nē, kungs. Mūs sagūstīja pie Rīgas vaļņiem.
— Brīnišķīgi! Man šķiet, jūs turējāties pret maniem ļaudīm kā lauvas. Kā tad es nedzirdēju kaujas troksni?
— Mūs sagūstīja bez kaujas.
— Kas tad?
— Kāds dižgabalnieks no krasta baterijas.
— Viens virs?!
— Jā, augstais valdniek,— Ērmanis paskaidroja no savas puses, negribēdams nekā slēpt,— viens puisis, kuru mēs papriekš sagūstījām. Bet, kad Rīga mūs atgrūda no saviem vaļņiem un mums nebij nekur vairs kur griezties, tad mēs likām savam gūsteknim ņemt mūs pašus ciet un vest šurp.