— Nu, tādu lietu es vēl neesmu dzirdējis!— Gustavs Ādolfs smiedamies pagriezās pret pavadoni.— Ko jūs par to sakāt, mīļais grāf?
. . .kā tad jūs te tikāt?
Mansfelds paraustīja plecus un arī smaidīja.
— Bet sakiet man,— valdnieks ieinteresējās,— kādēļ tad īsti pilsēta jūs izstūma?
— Augstais kungs! — Ērmanis izmeta pikti.— Lieta skaidra: viņi mūs tura par burvjiem!
— Tā?— karalis, nozīmīgi smīnēdams, atkal paraudzījās grāfā.— Un jūs protat burt?
— Kur nu tādas lietas!— Laivinieks un arī pārējie atmeta ar roku.
— Un uz kurieni jūs tagad gribat doties sardzes pavadībā?— karalis pēkšņi nopietns jautāja.
— Uz soda vietu, kungs.— Andris, atguvis cerību, raudzījās valdniekā ar savu skaidro, milo skatu.— Pēc kara laika likumiem …
— Pareizi!— karalis viņu pārtrauca.— Tāds ir likums, ja jūs nepārnākat pretinieka pusē. Bet es ceru, ka jūs to darīsat, kad Rīga būs ieņemta un karš nobeigts. Tātad jūs esat brīvi!
Viņš pamāja musketieriem iet.
Mūsu trīs draugi atviegloti uzelpoja. Sardze atgriezās atpakaļ.
— Un tagad jūs paliksat mūsu nometnē.— Gustavs Ādolfs atkal smaidīja.— Varat te dzīvot pēc savas patikas.
Puiši atkal zemu noliecās.
Ērmanis ieķēra roku pakausi.
— Bet tad mums, augstais kungs, vajadzētu kādu darbu atrast. Karot mēs nedrīkstam.
— Kādēļ jums darbs vajadzīgs?
— No kaut kā cilvēkam jāpārtiek.
— Jums izsniegs manu kareivju dienas devu.
— Ai, augstais kungs,— Ermaņa seja bij neapmierināta,— no tā nekas nebūs.
— Es savus karavīrus baroju labi!— Karalis jutās tā kā apvainots.
— Tā gan,— Ermanis noticēja.— Bet no parastās vira devas man ne dzīvot, ne mirt.
— Kā? Vai tad tu gribi vai veselu aunu uzreiz noēst?
— No vesela auna gan pietiktu maltītei.
— Nu labi!— Karalis sirsnīgi iesmējās, raudzīdamies veselīgajā, druknajā puisī.— Es likšu tev ik dienas kaut veselu aunu. Mans vārds: tu būsi labi paēdis.
— Paldies, augstais, žēlīgais valdniek!— Ērmanis laimīgs paklanījās.
Pienāca nometnes komandants, no musketieriem dabūjis zināt par puišu atbrīvošanu. Kareiviski sveicinājis valdnieku, viņš tam kaut ko ziņoja zviedru valodā. Cik Pēteris saprata, tad runa bij par Rama Elīzu.
— Pareizi!— Gustavs Ādolfs teica.— Skaistām meitenēm nav vieta kara nometnē. Tās viegli var sagrozīt manu leitnantu galvas. Dodiet tai jaunavai pavadoņos divus brašākos kavalierus un taurētāju, kas viņu pavada līdz Rīgas vārtiem. Un palūdziet viņu nonest manu sveicienu Rīgas Rātei.
Kapteinis taisījās iet, bet karalis to atturēja.
— Vēl viena lieta, milo komandant: dodiet rīkojumu manam pavāram rūpēties par šo brašo viru uzturu.
— Klausos, majestāt!
— Un piekodiniet, ka es nedzirdu nekādas sūdzības, jo šis mans draugs — tas ar caunu cepuri — vēlas mielastā vismaz vienu ceptu aunu!
Karalis uzsmaidīja puišiem, pamāja ar galvu un aizjāja ar grāfu Mansfeldu.
Ērmanis, Pēteris un Andris sekoja komandantam.
Komandants vispirms lika pasaukt divus jaunus, staltus karodzniekus un taurētāju, lai tie izpildītu valdnieka pavēli — novestu daiļo, melnacaino rīdzinieci atpakaļ līdz pilsētas vārtiem.
Bet Elīza bij bez pēdām pazudusi. Izmeklēja visu nometni. Meitenes nekur nebij. Kā ar kādu burvību izgaisusi . ..
24. nodaļa ĢIMENES IZSKAIDROSANĀS
Agri no rīta Rams apciemoja svaini. Tik priecīgu un apmierinātu Samsons sen viņu nebij redzējis un, kaut gan pats slikti gulējis, vēl arvien sagrauzts par meitas dēkām, arī mēģināja pasmaidīt.
— Nudien, Tom, raugoties tavā līksmajā sejā, es gandrīz noticētu, ka Rīga atvērusi savus vārtus zviedriem, ja tu man tagad to paziņotu.
— Pamazām, pamazām.— Rams, smīnēdams un rokas berzēdams, staigāja pa istabu.— Visam būs savs laiks. Pagaidām apmierinies ar to, ka šie trīs vella kalpi nekad vairs nerādīsies Rīgas mūros un tavas Cilles kambari.
— Kā? Vai patiešām viņi izstumti?
— Jā. Un, bez šaubām, jau būs zviedru sakapāti gabalos. Tie nav tādi ļaudis, kas labprātīgi dosies gūstā. Gods kam gods: neatzīt viņu dūšību — tas būtu netaisni. Jau mazā gaismiņā es biju uz vaļņiem apjautāties. Nabaga velli! Vairākkārt tie esot mēģinājuši rāpties augšā uz vaļņiem, bet arvien atgrūsti atpakaļ un izpeldināti apcietinājumu grāvja dūņās. Izmisumā viņi pat sašāvuši kādu kurpnieka zelli uz vaļņa . . . Bet lai nu kā: mēs savu esam panākuši. Miers ir pilsētai un arī pilsoņiem … Tomēr jau šorīt es loveroju, ka ne visi ir apmierināti ar manu rieibu: viens otrs man slepus uzmeta aizdomīgus skatienus, kaut gan nekā neteica. No sākuma bij tā savādi: ko tie Jaudis tik dīvaini manī noraugās? Bet vēlāk aptvēru: tie bij pārmetoši skati, ka esmu izstūmis brašos Rīgas aizstāvjus, jo rīdzinieki arvien vairāk iedegas. Bet, man šķiet, arī te atradīšu īsto līdzekli, kā viņu cīņas kāri atdzesēt. Ja Rāte negrib mieru, tad to prasīs mūsu sievas.
— Kā tu domā?
— Es sakūdīšu pilsones.
— Pret Rīgas aizstāvēšanu?
— Pret lieku asins izliešanu. Es viņām iztēlošu to postu, kas bus, ja zviedri pamazām apšaus un sakropļos viņu virus, dēlus, laupis ģimenes apgādniekus, sagraus un nodedzinās pilsoņu namus. Es radīšu noskaņojumu pret aizstāvēšanās turpināšanu. Un, ja sieviešu bari ik dienas ielenks rātsnamu, prasīdami mieru, tad galu galā Rāte būs spiesta uzsākt Harunas ar zviedriem. Un ari tev, Herman, tas pats jādara no kanceles.
— Es savos sprediķos allaž sludinu miera svētību un kara postu.
— Tev jādara vairāk. -
— Ko es vēl varu darit?
— Kūdīt! Tu neesi pilsētas aizstāvēšanas vaditājs, tu vari to darīt atklātak kā es. Man jarikojas caur citiem. Par piemēru, es gribu ņemt talkā savu Elizu . .. Jā, vai tad meitenes vēl vārtās pa dūnu spilveniem?
— Cille, liekas, jau aizgāja pie maiznieka.
— Un Elīza?
— Kā man to zināt?