— Vai tad Elīza šonakt nebija pie jums? Vakar vakarā viņa tak teicās nākt pie Cilles pārnakšņot…
— Te viņas nav.
— Kā? Patiesi?!
Rama un Samsona sarunu pārtrauca Cille, atgriezusies no maiznieka. Viņa bij uztraukta un savām mellajām, sprikstošām acīm gandrīz naidīgi raudzījās Ramā. Ar grozu uz rokas, galvu lepni pacēlusi, tā stāvēja izaicinošā pozā istabas vidu, nepavisam neatgādinādama rātno, labi audzināto mācītāja meitiņu.
— Krusttēv Tom!— viņa teica paceltā balsī, krūtīm smagi cilājoties.— Tu esi pastrādājis nekrietnu darbu!
— Kā?— Rams iepleta acis.
— Tu esi nodevis zviedriem tris brašākos Rīgas aizstāvjus! Tas ir nekrietni!
Rams piespiesti iesmējās.
— Skat, skat, cik dedzīgu aizstāvi šie vella kalpi sev ir izmeklējušies!
Cille iespieda rokas sānos.
— Vispirms, neviens nav mani izmeklējis par aizstāvi, un, otrkārt, šie dūšīgie karavīri nav nekādi vella kalpi!
— Tā? Bet izgaist caur atslēgas caurumu, pārvērsties par pelēm — tas tev liekas dabīgi?
— Krusttēv, es ari biju torit baznīcā, bet neredzēju, ka viņi būtu līduši caur atslēgas caurumu.
— Ko tad tu redzēji?
— Es redzēju, ka viņi izgāja pa mazajām durvtiņām.
— To tu redzēji?
— Un, ja ari neredzēju, tad sapratu, ka tā tas bijis. Varbūt ķestera Lēne zin ko vairāk. Viņa šos puišus pazist tīri labi. Un, kas uz tām pelēm attiecas, tad man tev jāsaka, ka torņinieks Angers ir dzērājs un tam visur var sākt rādīties peles. Te varbūt tev Angera Anna varētu ko pastāstīt.
Mācītājs visu laiku lielām acīm bija noraudzijies meitā, bet tā tēva skatu pat neievēroja. Beidzot Samsons vairs neizturēja un bargi uzsauca:
— Cille! Vai tā runā krustmeita ar savu krusttēvu!? Vai tā pieklājas?
— Jā, tēt!— Cille atcirta arī tēvam, nenolaizdama skata no krusttēva.— Es neko aplamu neesmu teikusi. Bet krusttēvs Toms ir Jauns cilvēks. Viņš sastāstīja pilsētā, ka šiem trim puišiem esot sakari ar Nelabo, ka tie ar burvju zizli pieburot sev klāt attālus priekšmetus un cilvēkus.
— Un tu, mījā krustmeit, gribi to noliegt?— Rams arī iespieda rokas sānos.
— Jā. Tas nav nekāds burvju zizlis, bet caurule ar liektiem stikliem, kas palielina priekšmetus.
— Tā? Kā tu to zini tik labi?
— Es pati raudzījos ar to tālskatu. Tur nav nekādas burvības. Tēva istabas logā arī ir viena šāda liekta rūts. Ja pa to skatās cauri uz namu ielas otrā pusē, tad akmeņi mūri izskatās daudz lielāki. Mēs abas ar māsīcu Elīzu to nejauši pamanījām.
— Bet migla tavā istabā?— Samsons zobgalīgi iejautājās, atzinis, ka ar bāršanos meitu nepielēninās, bet drīzāk uzveiks ar pierādījumiem.
— Tā migla manā istabā?— Cille padomāja.— To es pati taisīju.
Samsons nobālēja un atsēdās.
— Tu pati?
— Jā. Un arī te nav nekādas burvības. Es … es saminu pūpēdi,— skuķe droši izmelojās.
— Trakas lietas! Trakas lietas!— Rams raustīja plecus. Tad atcerējās savas rūpes.— Bet saki man — kur Elīza?
— Kā lai es to zinu?— Cille nepiedodami vīzdegunīgi pagriezās uz iešanu.
— Vai tad viņa šonakt negulēja pie tevis?
— Kas Elīzai par prieku gulēt pie manis, kad tā var būt patīkamākā sabiedrībā.
— Kādā sabiedrībā?
— Nu, pie tiem jūsu vella kalpiem.
— Cille! Dieva dēļ, ko tu runā?!
— Tu izliecies, krusttēv, it kā nezinātu, kur atrodas māsīca Elīza.
— Kā lai es to zinu?
— Tātad tu arī nezini, kur tie trīs puiši atrodas?
— Mīļais bērns, es zinu, ko daru, ja šos ļaudis izraidu no Rīgas, un mans pienākums nav tev par to dot atbildību. Bet pasaki man, kur atrodas Eliza. Nakti viņa nav bijusi mājās.
— Kā viņa var būt mājās, kad tu padzen no mūsu mūriem viņas acu raugus? Viņai jāseko tiem!
— Kā? Eliza būtu . . .
— Jā, viņa nakti nolaidusies pa virves kāpnēm aiz vaļņiem.
— Žēlīgais Dievs! Kā tu to zini?
— Visa pilsēta to zin. Man pastāstīja maizniece. Viņas virs naktī bijis sardzē un redzējis Elīzu nokāpjam. Ak, šī mijā māsīca! Viņa izliekas tik svēta! …
Rams vairs neizturēja. Neatvadījies viņš drāzās laukā no svaiņa dzivokļa, noskrēja lejā un izgāja uz ielas.
— Tad tādēļ ļaudis šorīt tik savādi uz mani raudzījās! — viņš sarunājās pats ar sevi.— Tādēļ šie nožēlojošie slepenie skatieni. . . Visa pilsēta zin, ka rātskunga Rama meita aizskrējusi līdzi šiem klaidoņiem karakalpiem . .. šiem vella kalpiem … Kaut gan, taisnību sakot, tik traki nav ar tām burvībām. Cillei būs taisnība … Bet Elīza? Kur viņa tagad atrodas? Vai viņa sastapusi izraidītos? Vai varbūt līdz ar tiem nogalināta kautiņā? Vai varbūt kāds uz vaļņiem nezinās ko pastāstīt?
Rams devās uz Jēkaba bastionu.
Atsevišķie zviedru šāvieni, no paša rīta jau sākušies, tagad kļuva spēcīgāki, strādāja visas baterijas. Rīdzinieki gausi atbildēja. Sāka rasināt lietus, debess ietinās drūmā, pelēkā miglas dūmakā. Pilsoņi aizsargi saīguši stāvēja savās vietās.
Rams apstaigāja vaļņus, apprasīdamies, vai nedabūs kādas ziņas par meitu. Visi zināja pastāstīt vienīgi dzirdēto; redzējuši Elīzu tie nebija.
Tad Rams griezās atpakaļ pilsētā un iegāja Holsta maiznīcā. Maiznieks pastāstīja, ka rātskunga meita ieradusies vaļņos naktī ar aizsaini padusē, kaut ko runājusi par tēva pārsteidzību. Tad pēkšņi viņa nozudusi tumsā. Kad vēlāk uzlēcis mēnesis, kurpniekzellis Spehts pamanījis no vaļņa nolaistās kāpnes un sapratis, ka jaunava pa tām nokāpusi zemē. Bet tad pamanijuši aiz grāvja arī izraidītos. Viens, pārpeldējis grāvi, rāpies augšā. Spehts pārcirtis kāpnes, bet saļimis, ievainots no pistoles lodes, ko raidījis viens no puišiem. Kā liekas, tad jaunava Elīza aizgājusi līdzi padzītiem vella kalpiem. Viņš, maiznieks, vēlāk no vaļņiem saucis rātskunga meitu, bet nedabūjis nekādas atbildes.