Smagu sirdi Rams atgriezās mājās.
Mācītāja namā torīt neviens nepieskārās brokastīm. Pats namatēvs sēdēja drūms darba istabā smagās pārdomās par meitas trakulībām. Samsona kundze, tikko piecēlusies un dabūjusi dzirdēt par māsasmeitas Elīzas dēkaino pazušanu, atkal likās gultā ar samērcētu dvieli uz galvas. Cille staigāja pa savu istabu, mocīdamās ar greizsirdības domām pret blēdīgo māsīcu, kā viņa to dēvēja.
Viņa prātoja:
— Ak šī Elīza! Es liku viņu atsaukt, pastāstīju tai, kādas briesmas draud Andrim; viņa solījās to brīdināt. . . Bet luk, ko šī viltniece izdara! Viņa ļauj puišus izraidīt, lai pati varētu aizbēgt kopā ar tiem. Nudien, tas nav godīgi! Kāpēc viņa nepateica man savu nodomu? Es būtu bēgusi līdz! . .. Nu jā, bet taisni no tā viņa baidās — ka es neatņemu viņai Andri… Tagad viņa varbūt sēž kopā ar to zem egles aiz Vecā kalna un izmižģē savas blēdīgās acis, viņā šķielēdama. Jeb varbūt viņi ir izlavijušies cauri zviedru apcietinājumiem un sardzēm, apmetušies kaut kur mežā, uzcēluši zaru būdu un tērzē, izlaidušies uz siena paklāja … Nudien, man jāsaka: čūska!…
Cillei nebij miera. Viņa iegāja virtuvē, kur pavardu piekopa Rūta, šorīt izlaista no sava bēniņu kambara cietuma, jo tagad vairs nebij jāraizējas, ka tā ies slaistīties pa vaļņiem.
— Saki man, Raute,— Cille nostājās kalpones priekšā, rokas uz muguras salikusi,— saki man — vai tu neesi ievērojusi, ka manai māsīcai Elizai ir blēdīgs skats?
— Nē, jaunava. Neesmu ievērojusi.
— Bet tā ir. Tev vajadzēja vērīgāk ieskatīties.
— Nākamreiz to darīšu.
— Nākamreiz? Kad tas ir — nākamreiz?
— Nu, kad jaunava Elīza atnāks pie cienītās jaunavas Cecīlijas.
— To tu nesagaidīsi.
— Gan jau.
— Vai tu zini, kur tagad mana māsīca Eliza atrodas? . . . Nekā tu nezini… Eliza patlaban brauc laiviņā pa Daugavu uz augšu. Pēteris ar Ermani sēž irkļos un iras visiem spēkiem, jo zviedri no Pārdaugavas pamanijuši bēgļus un apšauda tos ar smagiem dižgabaliem. Bet Andris sēž laivas pakaļgalā pie stūres. Un viņam blakus Eliza. Zviedru šautā degošā bumba iekrīt desmit soļus no laivas ūdeni. Eliza, šī viltniece, izliekas, ka no izbailēm tai metas nelabi; viņa sagrīļojas, it kā gāztos pāri laivas malai. Andris svabado roku apliek viņai ap vidu, to saturēdams. Bet Eliza, čūska, veļas uz otru pusi un paģībst Andrim pie krūtīm. Saproti: viņa dus Andrim pie krūtīm! Vai tā nav blēdība?…
— Vai cienitā jaunava to šonakt sapni redzēja?
— Nē, tā tas ir!
— Jocīgi.
— Kāpēc tas tā nevar būt? Nu, varbūt viņi arī nav uz Daugavas. Varbūt viņi guļ zaru būdā sienā. Bet Eliza arvien atradis, kā izmeloties, lai tiktu tuvāk Andrim. Slikta daba tapat kā tēvam. Sirds sāp, ka man par miesīgu krusttēvu jāsaka slikts vārds. Bet saki pati, vai tas ir godīgi — sūtīt ļaudis izlūkos un nelaist vairs atpakaļ. Un ja nu zviedri viņus nepieņem pie sevis un sāk cīņu?
— Par ko jūs runājat, jaunava?— Rūta, visu laiku klausījusies Cilles greizsirdības fantāzijās un tikai tagad nojauzdama, ka aiz visa tā patiesi slēpjas kaut kas no patiesas dzīves, bažīgi iejautājās.
— Par ko es runāju? Nu, protams, par Andri un tā draugiem. Diez kā tiem nabadziņiem tagad klājas?
— Vai Andris bij tas jauneklis, kam draudot briesmas, kā jūs vakar man likāt ziņot jaunavai Elizai?
— Nu jā.
— Viņš izraidīts no pilsētas?
— Nu jā. Un mana mīļā māsīca aizbēgusi līdz. Ne vārda man neteikdama.
— Žēlīgais Dievs! Tad tak viņš var krist ienaidnieku rokās? …
— Nu jā. Es jau arī par to baidos. Ja es būtu līdzi ņemta, tad vismaz zinātu, kas notiek. Bet tā nekā …
Rūta uztraukta beidza piekopt virtuvi. Cille, vēl brītiņu pagrozījusies, atgriezās savā istabā.
— Man jādabū zināt, kas ar Andri noticis,— Rūta teica pati sev, noslaucījusi rokas un atraisīdama lielo priekšautu.— Es iešu uz vaļņiem. Lai notiek kas notikdams.
Klusi viņa izzagās no dzīvokja, noskrēja pa kāpnēm un izgāja uz ielu. Viņa steidzās uz Smilšu bastionu. Tur viņa bija vairāk reižu bijusi un tikusies ar Andri. Kā toreiz, pie pirmās tikšanās, kad mācītājs to sūtīja paka) Cillei, tā arī tagad kauja ap bastionu gāja visā niknumā. Laukumā starp veco pilsētas mūri un vaļņiem krita zviedru šautās bumbas. Pāri galvai dūca muskešu lodes un šņāca somu strēlnieku bultas.
Rūta laimīgi sasniedza torni.
Te vaļņa aizsardzībā stāvēja vairākas nestuves ievainotiem. Spēcīgi vīri — apkārtnes zemnieki — nesa no vaļņiem un bastiona zemē sašautos un guldīja nestuvēs. Viņus rīkoja pajauns vīrs ar melngalvju zīmi uz piedurknes. Ieraudzījis meiteni, viņš aizmirsa savu darbu un raudzījās viņā ar sajūsmas un iekarošanas pilnu skatu, izdvesdams:
— Kad tevi! Tā ir skaista!
Rūta gribēja kāpt uz bastionu, bet tanī pat brīdī nošņāca zviedru smagā bumba un sadragāja kāpņu augšējos pakāpienus. Meitene atlēca atpakaļ.
— Ko tu še meklē, skaistais bērns?— melngalvis viņu uzrunāja, nenolaizdams savu dedzīgo skatu no meitenes.
— Man te bij pazīstami dižgabalu šāvēji. Es gribētu uzzināt, kur viņi tagad.
— Kā viņus sauc?
— Vienu sauc par Andri. Otram vārdā Pēteris.
— Nezinu gan.
— Un trešais biedris saucas Ermanis.
— Ermanis Zeltiņš?
— Jā, tāds esot viņa pavārds.
— Tad es pazīstu visus trīs! Sis Ērmanis ir man labs draugs, liels izēdājs un izdzērājs. Vēl pirms Rīgas ielenkšanas vinnēju uz viņu derības ar kādu Kurzemes muižnieku. Viņu un tā biedrus visa pilsēta dēvē par vella kalpiem. Mans vārds ir Matiss Bērenss .. . Bet šo puišu te vairs nav. Pēdējā laikā tie cīnījās pie Jēkaba vārtiem un pagājušo nakti, kā dzird, esot pārgājuši pie zviedriem.