Rūta pagriezās doties uz Jēkaba bastionu, kur melngalvis ar galvu bij norādījis.
Melngalvis patiesi bija aizrauts no meitenes daiļuma un pavadija to ar skatu pa Iekšvaļņa laukumu.
Pēkšņi Rūta apstājās un sagrīļojās. Tad streipuļodama pakrita. Somu bulta bija ieurbusies viņas mugurā.
— Nestuves!— melngalvis nokomandēja saviem ļaudīm.— Sekojiet man!
Neraugoties uz bultu lietu, viņš atstāja vaļņu piekāji un piesteidzās pie kritušās. Izpētījis bultas dziļumu miesā, viņš ar spēcīgu un veiklu rāvienu to izvilka no brūces. Rūta paģība.
Piesteidzās arī nesēji un noguldīja nestuvēs ievainoto.
— Uz priekšu!— Bērenss pamāja arī pārējām pilnajām nestuvēm.
Nesēji skriešus pārskrēja apdraudētam laukumam un laimīgi sasniedza Smilšu ielu. Vismaz no bultām un muskešu lodēm te varēja justies droši.
Nestuves tuvojās melngalvju namam, kur jaunie tirgoņi apkopa ievainotos uz sava rēķina.
— Sīs nestuves uz manu māju!— Bērenss pavēlēja, norādīdams uz Rūtu.— Un tūlīt ķirurgu pasaukt!
25. nodala
RĪGAS PĒDĒJAS VAROŅDIENAS
Zviedru bateriju uguns kļuva arvien niknāka. Tagad degošās bumbas krita ne tikai apcietinājuma joslā, bet arī pilsētas centrā. Viena ielauza Svētā Jāņa baznīcas jumtu; otra iekrita un aizdedzināja Svētā Pētera kori, kur tikai ar lielām pūlēm izdevās apdzēst uguni. Gandrīz ik pārdienas vienā vai otrā pilsētas pusē uzsprāga gaisā kāda zem grāvja un vaļņiem parakta mīna, sagraudama apcietinājumus. Uzbrukums sekoja uzbrukumam. Nepagāja
neviena diena, kad nebūtu vismaz pāris nogalināto un kāds desmits ievainoto.
Bet Riga turējās.
Veltīgas izrādījās izraidīto puišu draugu bažas, ka bez viņu palīdzības rīdzinieki nespēs aizstāvēt savu pilsētu. Pilsoņos bij iededzies varoņgars; tie neprātoja, bet cīnījās. Salderns, dien' un nakti nomodā, bija visur klāt. Kad pilsoņi kādā iebrukumā vairs nespēja turēties, vecais kara lietpratējs zināja īstā laikā pārsviest savas nodaļas no vienas pilsētas malas uz otru. Krietnais kapteinis darīja visu, kas cilvēka spēkos, kaut gan krūtis tam plosījās dusmas par savu trīs brašo karakalpu izraidīšanu, kurus viņš bija no sirds iemīļojis, un tagad katrā brīvākā brīdī viņš savas dusmas klaji izrādīja, šķendēdamies un lādēdamies par rātskunga Rama piemuļķotiem nelgām un nodevējiem.
Pretēji pilsoņu vairumam Rams klusībā stradāja savu kūdīšanas darbu — slēgt mieru un padoties zviedriem. Sagrauzts par meitas nozušanu, viņš tomēr turpināja savu politiku, vēl jo neatlaidigak tādēļ, ka, nepieļaudams domu, ka Eliza varētu būt mirusi, viņš cerēja jo drīzāk to redzēt, kad miers būs noslēgts.
Ari mācītājs Samsons no kanceles iedvesmoja dievvārd- niekus — pa lielākai daļai pilsoņu sievas, jo vīriem ari pa sprediķa laiku bij darbs uz vaļņiem.
Tā Rīgā nodibinājās tris partijas. Pirmā — rātskungu vairākums, kaut gan pret savu gribu, tomēr uzticīgs Polijas karalim. Otrā — zviedru atklātie draugi — mācītājs Samsons un Rams ar saviem piekritējiem, visiem līdzekļiem mieru prasīdami. Un beidzot kara apstākļos iedzīvojušies pilsoņi uz vaļņiem — bez kādas politikas vienkārši aizstāvēdami savu dzimto pilsētu, vienalga, pret ko.
Tad Gustavs Ādolfs griezās pie Rīgas ar otrreizēju padošanās priekšlikumu. 2. septembri pulkstens četros pēc pusdienas Smilšu vārtu priekšā ieradās taurētājs ar karaļa vēstnieku. Tas nolasīja Rātes sapulcē sava valdnieka ziņojumu, un rātskungi to apsprieda visos sīkumos. Rama un viņa piekriteju sakarsētā atmosfērā tovakar nekādu atbildi nevarēja izstrādāt, un Eks lūdza vēstnieku palikt te lidz ritam. Pa tam zviedri, gaidīdami ātru izšķiršanos, atkal uzsāka apšaudīšanu, neraugoties uz notiekošām sarunām. Pēc sēdes beigām nenogurstošais Rams apstaigāja visus rātskungus, mēģinādams tos pierunāt pieņemt Gustava Ādolfa piedāvājumu, un daudzus nosvēra uz savu pusi. Otrā dienā turpinājās apspriedes, un varbūt zviedru partija
būtu uzvarējusi, ja visu neizjauktu Kristapa Radzivila sūtnis ar poļu karavadoņa rakstu, kurā tas Rātei lika pie sirds viņas uzticības zvērastu Polijai. Atkal Rātes vairākums nosvērās pret Rīgas atdošanu ienaidniekam, un apspriedes turpinājās lielākā uztraukumā. Zviedri visu laiku turpināja apšaudišanu un sturmēšanu.
Rams neizturēja sēdē. Viņš atskārta, ka te nekā nepanāks, un izgāja laukā.
Patlaban no Krāmera ielas iegriezās Rātslaukumā nestuves ar kādu ievainoto. Tam blakus gāja, vaimanādama par savu sakropjoto viru, tā sieva. Arī citas pilsones, pagadījušās ceļa, pavadīja nestuves žēlodamās un nopūzdamās.
Rams nostājās teatrāla pozā un eksaltēti izpleta rokas.
— Vai, vai pār mums! Atkal viens Rātes ietiepības upuris! Nabaga atraitnes!
— Mēs, cienījamais rātskungs, neesam atraitnes,— viena no sieviņām vientiesīgi piezīmēja.— Mūsu viri vēl sveiki un veseli cīnās uz vaļņiem.
— Ak,— Rams turpināja,— šodien vēl jūs tās neesat, bet rit.. . ak, rit vai parit jūs visas būsat vienas bez apgādnieka, bez atbalsta!
— Jā, jā, grūtas dienas mums uznākušas,— otra vecenīte nopūtās.
Ramam asinis sāka viļņot par šādu padošanos liktenim, par šādu ziedošanās mieru. Un par ko? Priekš kā? Par Rātes bailēm no poļiem! Ja Rāte ir devusi uzticības zvērastu Polijas karalim, tad viņas locekļu bailes par nodevību tak neskar mierīgos pilsoņus. Visu sirdis tiecas uz Zviedrijas pusi, viņas luterticīgo baznīcu un karali. Vai pilsoņi patiesi var attaisnot ar iedomāto patriotismu visus nestos upurus?
, Vai viņi savu varonību un cīņas prieku patiesi stāda augstāk par patieso pilsētas un savu personīgo labumu?
Rams nesavaldījās.
— Apstulbušie prāti!— viņš iesaucās.— Vai jūs neatjēdzat, ka Rāte savās bailēs un ietiepībā mierigā prātā ir spējīga ļaut apkaut visus iedzīvotājus, lai tikai savu ādu pasargātu? Vai patiesi jums karš ir tīkamāks par mieru?