— Ak, kungs, bet ko lai mēs darām?
— Prasiet mieru! Pulcējaties baros. Ielaužaties Rātes sēdēs. Nekavējaties, kamēr vēl visas neesat bez apgādniekiem, bez dēliem!
Sieviņas padomāja un paraudzījās uz rātsnamu.
Rams turpināja:
— Lūk, tur patlaban zviedru karaJa vēstnieks piedāvā mums mieru un drošu sardzību. Velti tur izskan prātīgāko rātskungu padomi: lielākā dala negrib pieņemt zviedru draudzību. Ejiet Rātē, sakiet ari jūs savu vārdu! Jums ir uz to tiesības, jo jums visvairāk jācieš!
Dedzīgais miera sludinātājs ieskatīja, ka ar šīm pāris pilsonēm vēl nekas nav panākams, ja arī tās ieradīsies sēdē. Tādēļ viņš gāja tālāk gūt jaunus piekritējus.
Pēc trīs dienu apspriedēm Rāte nolēma turpināt pilsētas aizstāvēšanu un atlaida Gustava Ādolfa vietnieku. Vecākais birģermeistars Eks ar dzelzs raksturu pārliecināja rātskungus, ka nav nekāda pamata tagad atdot Rīgu, ja tas nav darīts pie zviedru pirmā piedāvājuma. Ari Rama sakūdīto sievu vaimanas šoreiz vēl izskanēja kurlās ausis.
Arvien neatlaidīgāk zviedri turpināja apšaudišanu, ik dienas gāja uzbrukumā; pilsoņi stājās pretim iebrucējiem, un kritiskā brīdi Salderns ar saviem ļaudīm atsita ienaidnieku.
Gustavs Ādolfs beidzot pārliecinājās, ka ar parastiem līdzekļiem viņš pilsētu neieņems, un nosūtīja uz Rigu trešo vietnieku ar noteiktu padošanās pieprasījumu un piedraudējumu netaupīt vairs pilsētu. Pa tam arī Rātes izturība bij sašķobījusies, jo Rama centieni atrada atbalstu Rīgas pilsonēs. Kad kādu godīgu amatnieku uz vaļņiem ievainoja vai pat nogalināja un tā sieva asarās saļima pie nestuvēm, kaimiņienes skalā balsi kliedza un vaimanāja pa visu pilsētu, ka Rāte grib nobendēt visus vīrus.
Saucieni pēc miera atskanēja ne tikai ielās, bet arī rātsnama priekšā. Arī Niklāvs Eks kļuva pielaidīgāks un nodeva Gustava Ādolfa rakstu abu ģildu sapulcēm un melngalvjiem apspriešanai. Visi izšķīrās par padošanos un nosūtīja savus parlamentārus uz zviedru nometni, izprasīdami pretim no tiem ķīlniekus.
Pat pa sarunu laiku krietnie Rīgas pilsoņi neatstāja savas sargu vietas uz vaļņiem. Tagad apšaudīšana bij mitējusies un droši varēja staigāt pa vaļņiem un bastioniem. Pēc pārciestajām grūtajām dienām ikviens likās kļuvis dziļāks, nosvērtāks. Vairs nedzirdēja vieglprātīgas sarunas un skaļu dižošanos. Daudziem uz vaļņiem bij krituši tuvinieki, tēvs vai dēls. Pilsoņu sarunas par pārdzīvotām bēdām bija klusas un mierīgas, vieglu skumju apdvestas. Un tomēr, ja tagad mieru nenoslēgs un sarunas izjuks, ikviens bez kurnēšanas atkal stāsies pie sava dižgabala vai musketes dakšām aiz brustvēra. Savās pārrunās amatnieki pie Jēkaba bastiona ieminējās ari par trim puišiem, kurus tie, Rama pierunāti, bija atgrūdusi no pilsētas vaļņiem. Tagad tiem bija žēl savas pārsteidzības un ar skaidru sirdi bij jāatzīst, ka puiši pilsētai tikai labu darījuši. Un, kas attiecas uz viņu sakariem ar Nelabo, tad — tā sprieda krietnie amatnieki — tā ir katra paša darīšana, ja tikai viņš nedara citiem Jauna un pats atbild par savu ticību un darbiem.
Kluss un domīgs bija kļuvis arī zviedru gūsteknis Svens. Kā ēna viņš staigāja pa klusajiem vaļņiem, kur vēl nesen bija skanējuši jautri smiekli un pārgalvīgas valodas pie bagātīgiem ēdienu un dzērienu groziem, ko daiļās rīdzinieces neskopojās ik dienas nest brašajiem pilsētas aizsargiem un tā draugiem. Jā, tikai tagad Svens atskārta, cik ļoti viņš bija iemīļojis savus vienkāršos, vientiesīgos draugus ienaidnieka gūstā un cik ļoti viņš sajuta to trūkumu. Šādās pārdomās Svens nonāca līdz Smilšu bastionam un uzkāpa pa sašautām, izdrupinātām kāpnēm pie torņa.
Te viņš ieraudzīja Angera Annu un ķestera Lēni atspiedušās uz brustvēra un domīgi raugāmies pāri Vecā kalna virzienā.
Svens piegāja un apsveicinājās.
Arī viņa skats klīda uz zviedru nometnes pusi.
— Sasodīti bēdīgi!— pēc brītiņa klusēšanas zviedris nopūtās.— Vai jums nav tāpat, manas daiļavas?
Arī Anna nopūtās. Pēc tam Lēne:
— Jā.
— Tev nu gan vajadzētu būt priecīgākam, kaptein.— Anna skumji pavīpsnāja.— Varbūt drīz noslēgs mieru un tu tiksi brīvs pie savējiem.
— Ak, kas man brīvība!— Svens atmeta vienaldzīgi ar roku.
— Nu, varēsi atkal piedalīties kaujās, kad tavs karalis dosies tālāk uz poļu zemi.
— Ak, nieki. ..
— Kā? Tu taču nemaz nevari iedomāties dzīvi bez kara. Te tev atlika tikai noskatīties.
— Nebūt ne! Te es dzīvoju līdzi katram mūsu draugu labi notēmētam dižgabala šāvienam, katram viņu uzvaru vaiņagotam izbrukumam aiz vaļņiem. Un es jutos tā, it kā pats būtu cīnījies līdzi. Es šos puišus esmu dziļi ieslēdzis
sirdi, un, kopš tie mums nozuduši, es jūtu krūtīs tā kā nepiepildāmu tukšumu.
Atkal nopūtās Lēne. Tad Anna:
— Nezin, Sven, kā viņiem tagad klājas? Un Dievs zin, vai viņi maz vairs dzīvi. ..
— Kas viņus aiztiks?— Svens meičas drošināja.— Un, kaut ari viņi devās ienaidnieku nometnē kā izlūki, par ko parasti var draudēt nāves sods, tomēr tie tak pazīst karali, satikušies ierakumos un draudzīgi ar to sarunājušies. Viņi varēja izlūgties valdnieku apžēlošanu.
Anna drūmi uzlūkoja zviedri.
— Pēteris, Sven, nekad nelūgs par sevi.
— Kāpēc tu tā domā?
— Viņš ir lepns virs.— Annas vaigi mazliet piesarka, un tā atkal pagrieza savu skumjo skatu tālē.
Viņas krūtis spēji cilājās kā kādā dziļā iekšējā pārdzīvojumā. Svens raudzījās meičā un, likās, kaut ko nojauda, kas norisinās viņas dvēselē. Vieglprātīgais, balmutlgais, paviršais dzīves baudītājs pirmo reizi dzīve mēģināja nopietnāk iedziļināties savā apkartnē un izdibināt sievietes sirdi. Sis eksperiments viņu iekairināja, jo sevišķi tādēļ, ka viņš it kā miglā atcerējās kādreiz manījis drauga Pētera skatu uz Annu un tam sekojošu nopūtu.