— Man gan šķiet,— viņš pēc britina teica, pētoši raudzi- »da mies torņinieka meitā,— ka musu draugiem nekas ļauns
nav atgadījies. Kur nelīdz Pētera zobiņa veiklība un Ēr- maņa varenais muskuļu spēks, tur Andris spēj uzveikt pretinieku ar savu piemīlību.
— Jā, tā tas ir!— ņipri iesaucās ķestera Lēne, acim dzirkstot.— Pret Andri neviens nevar būt ļauns!
Svens neievēroja skuķi, bet vērsās Annā.
Tā tikai viegli, kā šaubīdamās pagrozīja galvu.
Svens apklusa, iedomājies daudz ko noskaidrojis.
Pievakarē atgriezās no zviedru nometnes rātskungi, un zviedru ķīlnieki devās atpakaļ pie savējiem.
Visa pilsēta pulcējās uz Rātslaukuma dzirdēt sarunu panākumus.
Tos paziņoja:
— Noslēgts miers. Rīga, velti cerējusi no Polijas palīdzību un to nesagaidījusi, atdodas Zviedrijas sardzlbā. Rīt tā atvērs savus vārtus zviedru karalim Gustavam Ādolfam un svinīgi uzņems uzvarētāju.
26. nodaļa KAPITULĀCIJA
16. septembri jau no paša rīta rīdzinieki gatavojās Gustava Ādolfa uzņemšanai. Bet karalis nesteidzās.
Beidzot ap pulksten pustrim pēcpusdienā sargs no Svētā Pētera torņa ziņoja zviedru tuvošanos, un pēc pusstundas caur Laztadiju ieradās Daugavmalā Rīgas uzveicējs trīs jātnieku eskadronu un četru kājnieku pulku priekšgalā.
Pie Sāļu vārtiem iznāca pretim Rāte pilnā sastāvā, sagaidīdama augsto viesi. Neiztrūka pat pa apšaudīšanās laiku vieglāk ievainotā Joahima Rigemaņa un Lorenča Cimmermaņa.
Karalim blakus jāja viņa brālis hercogs Kārlis Filips; aiz tiem — valdnieka pāžs, skaists jauneklis, un grupiņa pavadoņu zirgos, kuriem sekoja karaspēka nodaļas — Mai- deļa, Ikskula un Banera eskadroni, tad grāfa vadītais viņa majestātes leibpulks, hercoga Kārļa Filipa pulks, Oksenšjer- nas un Gustava Horna pulki.
Sindiks Johans Ulrihs īsos vārdos apsveica uzvarētāju. Karalis pateicās ar galvas palocīšanu un iejāja pilsētā, vecākajam birģermeistaram Ekam sekojot.
Abās pusēs ielai no Sāļu vārtiem līdz rātsnamam stāvēja špalerī kapteiņa Salderna karakalpu nodaļas un pilsoņu sardze. Karalim ar pavadoņiem iejājot pa vārtiem, tiem sekoja rātskungi, un zviedru karapulki tūliņ aiz tiem nogriezās pa labi un kreisi gar mūri, ieņemdami mūrus un vaļņus visapkārt pilsētai.
Rātslaukumā karali apsveica ar skaļiem saucieniem un cepures vicinādami pilsētas iedzīvotāji. Atsevišķā pulciņā te stāvēja daži desmiti zviedru gūstekņi. Starp tiem izcēlās Svena Horna masīvais stāvs. Karalis viņu tūlīt ievēroja, un, tikko manāmam smaidam pārslīdot pār seju, viņšv uzlūkodams savu kapteini, pāris reizes palocīja galvu, it kā gribēdams teikt: «Te nu mēs atkal redzamies, mans brašais Sven!»
Svens saslējās un sastinga kareiviskā pozā. Viņš domāja:
«Nenožēlojiet mani, majestāt. Man gūstā klājās ļoti labi — kamēr mani draugi vēl bij te. Pēdējās dienas, protams, es gan vēlējos būt atpakaļ nometnē.»
No rātsnama Gustavs Ādolfs ar svītu nogriezās pa mazo ieliņu uz Svētā Pētera laukumu. Te visi nokāpa no zirgiem un kājām gāja uz dievnamu, kur viņus sagaidīja pie ieejas maģistrs Hermans Samsons. Ar dziļu aizgrābtību un neslēptām gavilēm viņš suminošā apsveikumā uzrunāja Rīgas iekarotāju un aicināja to noklausīties dievkalpojumu.
Līdz ar karali iegāja baznīcā pavadoņi un rātskungi. Toms Rams palika ārpusē. Kaut gan ari viņam šī diena bij tāda pat gaviļdiena kā Samsonam — beidzot redzēt savus centienus piepildāmies, tomēr tēva sirdi nospieda meitas nozušana. Tādēļ viņš negāja līdz uz dievvārdiem, bet atgriezās Rātslaukumā, kur pulcējās zviedru virsnieki, norīkojuši savus ļaudis uz vaļņiem. Viņš gribēja apjautāties, vai kāds no viņiem kaut ko nezin par Elīzu.
Tur patlaban pulciņš zviedru apstāja ar smiekliem un jokiem savu pazudušo un atkal atrasto biedri kapteini Svenu Hornu.
Ļoti grūti Ramam nācās sevi pārvarēt un tuvoties jautrai sabiedrībai; viņš zināja, ka Svens uz viņu netura labu prātu par tā draugu izraidīšanu. Bet tēva sirds ņēma virsroku. Viņš gāja.
Te viņš izdzirdēja tuvākā pilsoņu pulciņā minam savu vārdu un, nevērīgi pagriezis galvu, ieraudzīja jaunu zviedru kornetu uz kāda amatnieka norādījumu pagriežamies pret viņu.
Kornets, ieraudzījis Ramu, priecīgā uzbudinājumā piesteidzās un, kareiviski sveicinājis, teica:
— Man taču ir gods runāt ar rātskungu Tomu Ramu?
— Jā, tas es esmu. Ar ko varu pakalpot?
— Es lūdzu jūsu meitas Elīzas roku. Mans vārds ir Aksels Stroms, viņa majestātes leibpulka kornets.
— Kā?— Rams pārsteigts sakustējās.— Jūs zināt, kur atrodas mana meita?
— Viņa ar citiem rīdziniekiem seko mūsu pulkiem. Katru brīdi viņa var būt še.
Ramam spiedās acis prieka asaras. Viņš satvēra jauno zviedri, gandriz vēl zēnu, pie pleca.
— Jūs sakāt, Eliza ir sveika un vesela?
— Jā, kungs, es par viņu rūpējos kā par savu dvēseli.
— Bet sakiet man, kornet… kā bija jūsu vārds? …
— Aksels Stroms.
— Sakiet man, dārgais Aksel Strom, kā jūs iepazināties ar manu meitu un kā jūs tik pēkšņi. ..
— Izlūdzos Elīzu sev par sievu? … Ak, godājamais kungs, nav pasaulē skaistākas un cēlākas meitenes par Elīzu! Es viņu iemīlēju no pirmā skata, kad to ieraudzīju mūsu
— Es ludzu jūsu meitas Elizas roku.
nometnē pie komandanta telts. Viņa bij samirkušās drēbēs un drebēja rīta vēsumā. Viņu gribēja sūtīt ar taurētāju atpakaļ uz pilsētu. Tad Elīza izmisumā griezās pie manis, lūgdama viņu kaut kur apslēpt, jo atgriezties Rīgā būšot viņas nāve. Es nespēju atsacīt. Neviena nemanīts, ievilku viņu Svētā Jura hospitāļa sētā un novedu pie kādas slimnieku kopējas, kura uzņēmās apslēpt Elīzu pie sevis. Te viņa bija drošībā, un velti to izmeklējās pa visu nometni. Bet Elīza saaukstējusies saslima. Un tā, lūk, ik nakti