sēdēdams pie jūsu meitas gultas, es viņu iemīlēju, un tagad man dzīvē ir tikai viens mērķis: savienoties ar Elīzu. Vai jūs, godājamais Tom Ram, man novēlat viņu?
Rams noslaucīja prieka asaru; viss izvērtās labāk, kā viņš uzdrošinājās cerēt. Gustavs Ādolfs atradās Rīgā — viņa politiskie centieni bija piepildījušies; pazudusī meita atkal atradusies, viss nobeidzies labi. Un nu šis skaistais jauneklis, kornets viņa majestātes jātnieku pulkā, bez šaubām, muižnieks no labas ģimenes, lūdz pēc viņa meitas rokas. Patiesi labāku vīru Elīzai viņš pats nespētu sameklēt.
— Mans mīļais Aksel Strom,— Rams jau kļuva gluži familiārs.— Es esmu pārliecināts, ka mans pirmais iespaids mani nevij, un labprāt jums uzticu savu Elīzu. Tomēr vispirms mums jādzird, ko Elīza pati teiks.
— Lūk, te jau viņa ir!— Aksels paraudzījās uz rātsnama pusi, kur pienāca kāds ducis rīdzinieku gūstekņu zviedru kareivju pavadībā.
Elīza, ieraudzījusi tēvu ar Akseli Stromu, piesteidzās un krita tēvam ar kaklu bērna sirsnībā, kā pēc ilgas neredzēša- nās.
— Elīza! Elīza, mans bērns!— Rams maigi apkampa meitu, bet tad, atcerējies notikušo, turpināja pārmetoši: — Un tā tu varēji izturēties pret savu tēvu!
Bet ari Elīza saslējās, kā tas bija īpatnēji viņas raksturam:
— Tēt, tu izturējies nekrietni pret tiem trim puišiem, drošsirdīgajiem Rīgas aizsargiem. Es gribēju griezt par labu tavu izturēšanos.
— Klus'! Klusi, bērns!— Rams meitu pārtrauca, negribēdams dzirdēt par savu darbu.— Saki man labāk — kā tu domā pateikties šim krietnajam jauneklim, kurš tik daudz tevis labā rūpējies?
— Es iešu pie viņa par sievu, tēt, ja tu atļauj!— Elīza šķelmīgi paraudzījās vienā un otrā.
Rams ar labpatiku pasmaidīja.
— Tā? Un tu domā pati būt pietiekoša atmaksa par visām rūpēm «un tavu kopšanu uz slimibas gultas?
' — Pūru tu taču arī man dosi līdz?— Elīza piemiedza vienu aci.
— Bez tā laikam neiztiks.— Rams papliķēja meitas vaigu.
— Tomēr,— Elīza mēģināja būt nopietna,— Aksels mani mīl arī tādu, kāda te stāvu.
— Nu labi,— Rams, apmierināts un priecīgs, nobeidza sarunas, atcerēdamies, ka dievvārdi var driz beigties un viņam jābūt karaļa tuvumā. Atvadījies no meitas un Akseļa Stroma un uzlūdzis pēdējo viņu apciemot, kad dienasts to atļaus, viņš pagriezās iet atpakaļ uz baznīcu, bet pārsteigts apstājās.
Viņš ieraudzīja Ērmani, Pēteri un Andri, kuri arī gāja uz to pusi. Tie bija pilnā apbruņojumā un soļoja tik pašapzinīgi, it kā viņi būtu īstie Rīgas iekarotāji.
— Kad tevi!— Rams nomurmināja pie sevis.— Sie vella kalpi spirgti un veseli un ieradušies te nevis kā gūstekņi, bet kā varoņi! . .. Nu, taisnību sakot, kāda man tagad gar viņiem dala …
Viņš devās uz Svēta Pētera baznīcas laukumu, kur visapkārt stāvēja ļaudis, gaidīdami karali iznākam. Trīs puiši arī te nostājās, un Rams iegāja dievnamā.
Samsons apgarotā, sajūsmas pilnā sprediķī ātri nobeidza dievvārdus, un karalis ar pavadoņiem un rātskungiem atstāja baznīcu.
Pie durvīm Gustavs Ādolfs apstājās un parunāja dažus vārdus ar birģermeistaru Eku, sindiku Ulrihu un citiem rātskungiem par iekarotās pilsētas lietām. Kā likās, karalis bija ļoti labi informēts par katra Rātes locekļa noskaņojumu pret sevi un poļu karali. Tā, piemēram, izrādīdams visdzijāko cienību pret Niklāvu Eku, kurš visasāk bija pretojies Rīgas atdošanai zviedriem bez cīņas, viņš teica, tieši pret viņu griezdamies:
— Mans mīļais birģermeistar! Man patiesi prieks personīgi tikties ar īstiem vīriem, kam goda sirds puķst krūtīs. Es droši paļaujos, ka tikpat uzticīgs, kā jūs turējāties pie sava bijušā valdnieka, būsiet arī pret Zviedrijas kroni un Rīga piedzīvos spožu uzplaukuma laikmetu.
Ramu karalis uzlūkoja ar mazliet zobgalīgu smīnu.
— Par jums, godājamais rātskungs, es arī esmu daudz iepriecinoša dzirdējis. Mans kanclers Oksenšjerna dažkārt jokodamies izteicās, ka jūs tikai aiz pārpratuma esot rīdzinieks, jo jūsu sirds esot vēl zviedriskāka par daža laba dzimuša zviedra sirdi.
Rams, nojautis Gustava Ādolfa vārdu nozīmi, mazliet piesarka. Tas bija mājiens, ka karalis ne sevišķi ciena viņa pūles Rīgas atdošanas lietā un viņa poļiem uzticīgo sievastēvu Eku stada augstāk kā cilvēku. Viņa studiju biedrs Aksels Oksenšjerna, tagadējais kanclers, nebūs gluži tā izteicies, kā karalis minēja, jo Vācijas augstskolas laikā Rams vēl nevarēja izrādīt sevišķas tieksmes mesties Zviedrijas apkampienos; tātad Gustavs Ādolfs ļoti labi zināja viņa centienus Rīgas aplenkšanas laikā.
Tomēr viņš nezināja citas atbildes uz karaļa vārdiem kā dziļi paklanīties. Vēl apmainījis dažus vārdus ar vienu otru rātskungu, karalis ieraudzīja ļaužu pūlī Ērmani, Pēteri un Andri.
Viņš tiem pamāja, un puiši pienāca tuvāk valdniekam.
Labvēlīgi uzlūkojis karakalpus, Gustavs Ādolfs tiem teica:
— Nu, mani draugi, tagad, kad miers ir noslēgts un mēs vairs neesam pretinieki, jums, kā es ceru, arī nebūs vairs iemesla atteikties iestāties manā dienastā?
— Nē, majestāt,— Pēteris atbildēja vienkārši.— Esmu jūsu majestātes kalps.
Ermanis pagrūda pirkstus zem cepures, kā arvien pēc vecas paražas tur meklēdams atbildi grūtos jautājumos. Bet Andris neteica nekā.
— Un jūs, mani draugi?— karalis, nesagaidījis atbildes no abiem pārējiem, pagriezās pret tiem.— Vai jums netiktos kalpot man?
— Vai dieniņ, kā tad ne, augstais valdniek!— Ermanis apķērās.— Vai tad vēl labāku kungu kur atrast pasaulē? Bet…