— Nu? Bet?
— Bet man tāda nelāga daba: netieku cauri ar parasto cilvēka pārtiku.
— Kā?— Karalis kļuva nopietns.— Vai mans pavārs tev nedeva ik dienas ceptu aunu iztikai, kā es pavēlēju?
— Kā ne, augstais valdniek! Tas bija kārtīgi ik dienas.
— Bet vai tad ar to tev vēl bija par maz?
— To nevar teikt. Gaļas jau pietiktu.
— Un arī maizi tev izsniedza no mana galda, cik vajadzīgs?
— Ar to gan, lielskungs, bij paplānāk. Smalkā kviešu maize zemnieka cilvēka vēderam ir tikai tāda mānīšana.
Karalis iesmējās.
— Tev vajadzēja paprasīt, un tu būtu dabūjis rudzu maizi, cik vari noēst. .. Nu, turpmāk šos pārpratumus es centīšos novērst… Likšu, lai tev manā pulkā dod trīskārtīgu vīra devu.
— Tad gan būtu labi, augstais lielskungs . . . Tikai man bail, vai manas kājas izturēs tos garos karagājienus pa poļu zemes purviem. Jūtu negantas kaulu sāpes.
No puiša neīstā toņa karalis saprata, ka viņš ar visādiem taisnības iemesliem grib izvairīties. Tas viņam likās dīvaini pie karakalpa, kurš labāku atalgojumu nekur citur nevarēja cerēt saņemt. Acumirkli pārdomājis, viņš teica tieši:
— Labāk saki man, draugs, tūlīt to īsto iemeslu — kādēļ tu negribi iestāties manos karakalpu pulkos?
Sis negaidītais jautājums Ērmani mazliet apmulsināja. Bet, ātri saņēmies, viņš atbildēja dziļākā nopietnībā:
— Pats galvenais iemesls, lielskungs, ir tas, ka man pēdējais laiks apsievoties. Un tāpat arī manam draugam Andrim.
Gustavs Ādolfs no sirds iesmējās. To viņš nebij iedomājies. Andris piesarcis nolaida acis, bet Pēteris vislielākā izbrīnā uzlūkoja draugu, neticēdams savām ausīm.
Karali ārkārtīgi uzjautrināja Ērmaņa vientiesība. Pavisam aizmirsis svinīgo brīdi, apkārtstāvošos valstsvīrus, pulkvežus un rātskungus, viņš ērti atspiedās uz sava zobena un turpināja sarunu ar zemnieku puisi:
— Bet saki man, mīļais,— vai tad tu domā dzīvot no mīlestības vien, kad būsi apprecējies? Jeb tu esi karā sapelnijies tik daudz, ka pats vari būt kungs?
— Ak nē, lielskungs! Man visa manta mugurā, visa maize vēderā.
— No kā tad tu domā dzīvot un uzturēt sievu?
— Es ceru, ka augstais valdnieks mani tomēr uzņems savā dienastā, tikai nesūtīs uz poļiem, bet paturēs tepat Rigā, kas tagad pieder lielkungam ar visu zemi un ļaudīm.
— Tā! Nu, lūk, es tevi saprotu. Lai notiek! Un tu arī gribi palikt Rigā?— Karalis uzlūkoja Andri.
— Jā, majestāt.
— Labi. Tad griežaties abi pie pils komandanta, kurš jau rīt uzņemsies pārvaldīt Rīgas cietoksni. . . Un nu, mani kungi, mēs varam iet tālāk!— Gustavs Ādolfs beidzot atgriezās pie sava īstā uzdevuma.
— Majestāt,— birģermeistars palocījās,— jūs gaida labākais miteklis, kāds Rīgā bija atrodams, tirgotāja Miheļa Sulca namā. Ja jūsu majestāte vēlas doties pie miera, tad kvartīrmeistars Lorencs Cimmermans ir jusu rīcība — pavadīt.
— Labi, mīļo birģermeistar,— karalis pateicās.— Pēc mazas pastaigas pa pilsētu es izlietošu jūsu laipno piedāvājumu . . . Ejam, kungi!
Pavadoņi un rātskungi sekoja valdniekam un atstāja Svētā Pētera laukumu.
Rams, galvu grozīdams, paraudzijas atpakaļ uz trim vella kalpiem, kuri pratuši ievilkt savos tīklos pat Zviedrijas karali.
Ari ļaudis sāka izklīst.
Palikuši vieni, mūsu draugi pārsteigti saskatījās. Vai patiesi viņiem būs jāšķiras?
Pēteris bij apsolījies sekot karalim. Tur nekā vairs nevarēja darīt. Kā īsts karavīrs viņš arī citādu atbildi nespētu dot. Par Andri nebūtu ko brīnīties. Viņa domas saistījās tikai pie Rutas. Kā to atstāt vienu svešā pilsētā un dienasta, kur viņas dzīve nelikās visai iepriecinoša? Bet par Ermani Pēterim bija vislielākie brīnumi. Kā tam pēkšņi ienākusi doma apprecēties? Un ar ko? Tak nevienu vārdiņu par šādām lietām viņš nebij draugiem minējis.
— Klau, Ērmani!— Pēteris gandrīz bargi viņu uzlūkoja.— Kas ar tevi īsti noticis?
— Ar mani nekas nav noticis, draugs,— laivinieks atbildēja.— Ko es karalim mēļoju ar to apsievošanos, tie ir nieki. Es savu mūžu godīgi nodzīvošu vecpuisī. Tāpat ari blēņas ir ar manām kaulu sāpēm un nesātīgo kviešu maizi. Taisnību sakot, man grūt' no Rīgas šķirties. Te esmu piedzimis, uzaudzis un saradis. Mūsu plašā, bagātā Daugava ir man miļākā vieta pasaulē. Un arī Andris te pieradīs, apprecēs savu Rūtu un dzīvos laimīgi. Kas uz tevi attiecas, mīļo Pēter, tad tu gan esi īsts karavīrs, ar karu un kara grūtībām saradis; un tomēr es arī tev ieteiktu palūgt karali atstāt tevi tepat Rīgas pilī. Lielā barā klīst apkārt pa ienaidnieka zemēm un tikt nosistam burzmā nav nekādas jēgas. Par ko tu īsti atstāj savus kaulus leišu purvos vai mežos! Par dažiem dālderiem gada algas! Cita lieta ir, ja savu dzimteni, savu pavardu tu aizstāvi pret naidnieku. Tādēļ es tev saku, mācies iemīlēt šo pašu Rīgu, kaut arī tā dažkārt pret mums naidīgi nostājusies, un tu sajutīsi pavisam citādu prieku par viņu cīnīties un krist. .. Un kari vēl būs, to tu man vari ticēt. Poļi neliksies mierā, un, tikko zviedri būs prom, tie siros te apkārt.
Vai patiesi viņiem būs jašķiras?
— Tev taisnība,— Pēteris gausi teica.— Bet nu nekā vairs nevar darīt. Un man arī labāk būtu uz laiku būt prom no šejienes. Par to nerunāsim.
Puiši pārrunaja, kur šonakt apmesties, un nolēma atgriezties Mārstaju ielas kazarmēs. Vēl viņi skaitījās Salderna karakalpos, un arī alga tur vēl bija saņemama. Viņi devās turp, kur karabiedri tos sirsnīgi uzņēma.
Andris drīz draugus atstāja. Sirds viņu dzina uzmeklēt Rūtu un kaut pāris vārdiņu ar to parunāt.
27. nodaļa
KARAĻA DRAUGI MAZLIET APGRŪTINA VIŅA MAJESTĀTI
Otrā rītā mūsu draugi piecēlās ikviens citādā garastāvoklī.
Pēteris, paspējis i izgulēties, i pārdomāt savu sperto soli, pamodās nosvērts un apmierināts. Viņš dosies līdzi karalim kaujās pret poļiem. Mūžīgi ar Andri un Ērmani tak kopā dzīvot nevarēs, tātad vienalga — agrāk vai vēlāk šķirties. Pamatīgi apsverot Ērmaņa vārdus, viņš atzina, ka tam taisniba. Ziedot dzīvību cīņā par savas zemes valdnieku, piemēram, par Kurzemes hercogu, par dzimteni un kaut arī par Rīgu, ja tā viņu uzņem savā paspārnē,— tas ir cēli un slavējami. Turpretī klīst līdzi karapulkiem pa Lietuvas purviem un Polijas mežiem tikai vēdera un dažu dālderu dēļ ir karakalpa nožēlojamais amats, kur pat varonības slava izgaist līdz ar nezināmu kapu svešā smiltājā. Un tomēr Pēteris nenožēloja savu izvēli. Kaut kas viņu dzina prom no Rīgas.