Tā bija sieviete — torņinieka Angera Anna.
Savāda, līdz šim vēl neizjusta, neatvairāma sajūta viļņoja viņa dvēselē. Skaistā, sarkanmatainā meiča neiz- gaisa no viņa domām ne kaujās, ne atpūtā. Tās labā viņš labprāt ziedotu savu dzīvību, savu dvēseles svētlaimi. Bet Anna viņam nepiegrieza nekādas vērības. Andra dēļ tā nāca uz vaļņiem, te viņa redzēja tikai Andri, kaut gan labi zināja, ka Andrim ir sava iecerētā. Un tā Pētera dvēselē nogūlās rūgtums par nopietnās meičas vieglprātīgo aizraušanos. Kaut gan viņš mīlēja savu jaunāko draugu no visas sirds un vēlēja tam labu, tomēr, lai cik dīvaini tas viņam pašam dažreiz liktos, viņš uzskatīja Annu mazliet par labu priekš Andra, iedomādamies, ka viņš pats būtu tas, kurš cienīgs Annas ievērības. Un, tā kā Pēteris nejuta šīs ievērības manām, tad sava miera dēļ viņš nolēma atstāt Rīgu un draugus, cerēdams kaujās un kara grūtībās tikt vaļā no mocošās sajūtas, kurai nekā ar prātu nespēja pietikt.
Saģērbies viņš izgāja paklaiņot pa pilsētu.
Andris, visu nakti negulējis un, tikai gaismai austot, noguruma veikts, iesnaudies, pamodās, kad Pēteris gāja prom. Viņš bija domīgs un noraizējies. Vakar, uzkāpis pie mācītāja Samsona durvīm, apņēmies katrā ziņā satikt Rūtu,
viņš dabūja no Cilles zināt, ka viņu kalpone, ne vārda neteikdama, tos atstājusi.
Vakar vakarā līdz lielai tumsai Andris bija staigājis pa ielām, Rūtas meklēdams. Visu nakti viņš bija lauzījis galvu, kur meitene varētu būt apmetusies. Nu, pielēcis no cisām un sakārtojis apģērbu, viņš atkal traucās meklēt Rūtu.
Ērmanis pamodās pēdējais. Viņu it nekas nenospieda. Sataustījis zem pagalvja salmiem maizes klaipu, viņš tāpat gulšņādams iekoda un pārdomāja nākotni.
Gan zviedri polus sakaus, un būs miers. Miera laikā karakalpiem Rīgā laba dzīve. Brīvo laiku varēs iet zvejā, sapelnīs naudu un uzcels būdu nodegušās vietā. Kad apniks karadienasts, apmetīsies savās mājās, dzīvos pa jauko, plašo Daugavu, brauks zvejā, pieēdīsies līdz kaklam un gulēs saldā slinkumā nedēļām.»
Tas vēl arvien bij Ermaņa dzīves ideāls.
Tā viņš arī tagad darīja. Lēnā garā noēda maizes klaipu un likās atkal uz sāniem.
Pēteris apstaigāja vaļņus, ilgāk uzkavēdamies pie Smilšu torņa. Te viņa skats kļuva sapņains, atceroties Angeru Annas biežos apciemojumus, kopējās maltītes — un kaut arī ne viņa dēļ…
Gar Jēkaba vārtiem Pēteris iegriezās iekšpilsētā un iznāca uz Rātslaukumu.
Te pulciņos apspriedās un pļāpāja pilsoņi, pilsones, Salderna karakalpi un zviedru kareivji no grāfa Mansfelda pulka, kurš, pārējiem pulkiem atgriežoties nometnē, bija apmeties pilī.
Iedams pāri uz Sāļu ielu, Pēteris izdzirdēja saucam savu vārdu.
Viņš atskatījās. t No kāķa puses viņam tuvojās Svens Horns.
— Pēteri, sirdsdraudziņ! Es nupat taisījos iet tevi meklēt. Jau vakar, kad satikos ar sava pulka ļaudīm, man stāstīja, ka jūs visi trīs labas dienas dzīvojuši mūsu nometnē un, atgriezušies Rīgā, personīgi salīguši dienastu ar viņa majestāti karali. Kad tevi vilks! Esat jūs gan sadraudzējušies ar mūsu valdnieku!
Tā runādams pilnā balsī, Svens pienāca un apkampa Pēteri.
— Esi sveicināts!
— Sveiks, Sven!— Pēteris atņēma.— Bet ko tu vēl Rīgā » dari?
— Esmu atkal savā pulkā, un tas apmeties pili. Nu tev ar Ērmani un Andri būs jānāk pie manis viesos. Sarīkošu jums kārtigas dzīres.
— Vai tad tavs pulks pavisam te apmetīsies?
— Kur nu! Tagad tikai sāksies īstās kara gaitas — uz poļiem. Uzkavēsimies te, kamēr viņa majestāte nokārto Rīgas lietas, un tad — cīņās!
— Tādā gadījumā mums var iznākt cīnīties blakus, ja mani iedala viņa majestātes grāfa Mansfelda pulkā.
— Ko tu saki? Vai tu nelūdzi karali atstāt tevi Rīgas garnizonā?
— Nē, apsolījos iet līdz uz poļiem.
— Sirdsdraudziņ! Tad bus jāparūpējas, ka tu tieci mūsu pulkā. Bet Andris un Ērmanis?
— Tie paliek pie pils komandanta.
— Kā tad jūs sadomājuši šķirties? Ak tā, pareizi: Andrim jau te līgava. Bet Ērmanis?
— Tas nevar šķirties no Rīgas un savas Daugavas, kas tam mīļākā vieta pasaulē.
— Ērmanis ir jauks cilvēks. Bet, taisnību sakot, īsts karavīrs viņš nekad nebūs. Kareivis mierīgu prātu atstāj mājas, dzimteni, kad izdevība izkaroties. Tu, lūk, tanī ziņā man patīci. Nāksi mums lidzi, kaut arī daiļākā Rīgas meiča par tevi acis izraudātu!
— Par mani!— Pēteris negribot nopūtās.— Kam tā joko?
— Pie vella! Es runāju nopietni. Daiļā Angeru Anna tevi dziļi sirdī ieslēgusi.
Pēterim asinis sakāpa vaigos. Spējā saviļņojumā viņš dažus mirkļus stāvēja kā apmulsis, raudzīdamies zviedri.
Tad attapās un strauji jautāja:
— Kā tu to zini, Sven?
— Es runāju ar viņu.
— Un viņa tev to teica?
— To viņa neteica.
— Ko tad viņa teica?
— Viņa neteica nekā.
— Bet kā tad …