— Es to lasīju viņas acis, dzirdēju viņas nopūtās, sajutu visā viņas būtnē. Anna tevi mīl.
— Tu būsi maldījies. Andra dēļ viņa nāca uz vaļņiem.
— Jā, bet palika tur tevis dēļ. Par Andri viņai atlicis tagad tikai skumji pagrozīt galvu.
— Bet kāpēc?
— Par savu bērnišķīgo aizraušanos. Saki pats, draugs Pēter,— vai Andris un Anna saderas kopā?
— Es domāju — ne.
— Andris ir vēl zēns. Bet Anna nopietna sieviete, daudz vecāka par viņu.
— Tā ir.
— Es tev varu teikt, ka Anna man patika labāk par visām tām mījajām meičām, kas ik dienas nāca mūsu sabiedrībā. Es slepus novēroju, ka ari tu pret viņu neesi vienaldzīgs, un priecājos par to. Un tāpat es pukojos, ka viņa no sākuma pārāk daudz vērības piegriež Andrim. Bet es manīju arī pārmaiņu, un kādudien, kad sarunājāmies uz vaļņiem par jums, izraidītiem, es izpētīju viņas patiesās sirds domas. Un viņa bez vārdiem man pateica, ko vēlējos zināt.. . Tā, lūk, draugs! . .. Nu, bet kas bijis, bijis. Rīt vai parīt mēs jau būsim ceļā uz slavenām cīņām.
Pēteris pēkšņi kaut ko iedomājās.
— Paliec sveiks, Sven!—Viņš strauji paspieda zviedra roku.
— Tu steidzies?
— Jā, man kāda lieta nokārtojama.
— Nu, tad sveiks! Pienāciet šovakar pie manis! Iztukšosim kannu vīna!
— Labi!— Pēteris atsaucās jau gabalā. Viņš steidzās pāri Rātslaukumam, izgāja uz Svētā
Pētera baznīcu, tad uz Cūku ielu un, iegriezies Mārstaju ielā, palēnināja sojus ap Miheļa Sulca jauno namu, kura priekšā stāvēja pulciņš augstāko zviedru karavirsnieku, gaidīdami iznākam karali. Ari Pēteris apstājās starp Jaudīm ielas otrā pusē, kuri gribēja redzēt Zviedrijas valdnieku, kad tas parādīsies no nama.
Drīz arī iznāca karalis hercoga Kārla Filipa un sava pāža pavadībā. Virsnieki apsveica valdnieku, un pūlis tam uzgavilēja. Pienāca ari birģermeistars Eks un bijušie Rīgas aizsardzības priekšnieki Rams, Hintelmans, Rigemans un Barnekens, dziļi paklanīdamies.
Arī Pēteris, mazliet nemierīgs, kā tas parasti nemēdza būt, panācās uz ielas vidu.
Viņš kareiviski sveicināja karali, tā griezdams uz sevi tā uzmanību.
— Vai tev man kas sakāms, draugs?— Gustavs Ādolfs, tā uzkrītošo izturēšanos ievērojis, jautāja.
— Vai tev man kas sakāms, draugs?
— Majestāt!— Pēteris nostājās kareiviski.— Es gribēju lūgt atjaut man palikt Rīgas garnizonā pie maniem draugiem.
— Kā, vai tev vairs netiktos izmēģināt pie pojiem savu veiklību zobiņu kaujās?
— Majestāt, es centīšos būt vēl noderīgāks jums un Zviedrijai tepat.
— Labi, draugs! Tad paliec Rigā. Šodien pēc pusdienas jau pilī būs savs komandants, pie kura varēsi pieteikties.
Karalis pamāja ar roku, kā atlaizdams puisi, un griezās pie saviem virsniekiem un rātskungiem.
Pēteris atviegloti nopūtās, ka ticis vajā no smaga sloga, un priecīgā gaitā gāja tālāk un kazarmēm. Tagad viņš gribēja palikt Rīgā un būtu bezgala nelaimīgs, ja karalis viņu neatsvabinātu no dotā solījuma iet līdz ar viņa armiju.
Pa to laiku Andris bija izstaigājis ielu ieliņas, meklēdams un taujādams pēc Rūtas. Neviens nezināja, kur kāds kara laikā būtu pieņēmis jaunu kalponi. Beidzot viņš iedomājās uzmeklēt ķestera Lēni vai Angera Annu. Rasi tās varēs kaut ko pastāstīt.
Viņš sasniedza Peitava torni. Brīdi pastāvējis, taisījās pieklauvēt, bet ieraudzīja Annu nākam pa ielu grozu uz rokas. Pamanījusi Andri stāvam pie torņa durvīm, viņa paātrināja solus un piesteigusies to priecīgi apsveica.
— Vai Pēteris un Ērmanis arī Rīgā?
— Jā, visi trīs atgriezāmies.
— Paldies Dievam! Šorīt ieradāties?
— Nē, jau vakar.
— Kā tad nemanīju jūs starp gūstekņiem uz Rātslaukuma?
— Mūs neturēja kā gūstekņus. Ienācām gan ar tiem reizē, bet gājām tālāk kā brīvi ļaudis.
— Nu jā, tādēļ jūs arī tur neredzēju.
— Saki man, Anna,— Andris piegriezās savai lietai, — vai tu varbūt nezini, kur nozudusi Rūta — mācītāja Samsona kalpone, nu, tā meitene, kura dažas reizes mūs apciemoja uz vaļņiem?
— Jā, jā,— Anna viņu pārtrauca,— tava iecerētā, vai ne?
— Jā.
— Redzējusi viņas gan vairs neesmu, bet man liekas, ka tā aizvesta no Rīgas.
— Aizvesta?!— Andris uztraucās.— Uz kurieni?
— Uz poļu zemi.
— Žēlīgais Dievs! Kas viņu aizvedis?
— Runā, ka pils pārvaldnieks pans Zavackis.
— Dieva dēļ stāsti, ko tu zini!
— Man to stāstīja Mārstaļu torņinieka sieva. Kādu- nakt — tas būs priekš dienām četrām piecām, kad Rāte uzsāka ar zviedriem sarunas par padošanos — Rīdziņā pie Mārstaļu torņa bija sagatavota laiva braukšanai. Tur ieradušies jezuītu pāteri un poļi no pils ar panu Zavacki. Tie atnesuši nestuvēs segās satītu jaunu, skaistu meiteni, kā licies, iemidzinātu, noguldījuši to laivā, atvēruši ūdens vārtus, un tad pils pārvaldnieks ar pavadoņiem izbraukuši Daugavā un Irušies uz augšu. Torņinieka sieva dzirdējusi no palicējiem, ka braucēji došoties uz Varšavu. Viņa apgalvo, ka šī meitene esot bijusi mācītāja Samsona kalpone Rūta.
Andrim bija jāpieturas pie torņa sienas, jo uztraukumā tam kājas sagrīļojās.
Viņa Rūta nolaupīta, aizvesta no Rīgas. Uz Varšavu! Ko darīt?"
«Man jāiet viņu meklēt!» Andris ātri sakārtoja domas. «Bet ka? Vienam tālā, nezināmā ceļā, svešā pilsētā? Ak, Dievs, vai tas maz iespējami? Bet pag! Zviedru karalis taču dodas uz poļiem. Pēteris iet ar viņu. Ari man jāpieteicas! Tā liktenis mani var novest uz Rūtas pēdām.»
Viņš satvēra Annas roku, ātri pateicās par ziņām un drāzās uz Māstaju ielas pusi.
Tanī bridi aiz tuvākā stūra nozuda kāds virs, kurš no tālienes vēroja abus sarunājamies. Tas bija Pēteris. Viņa seja parādījās smagas skumjas, dzija nopūta izlauzās ņo krūtīm. Galvu nokāris, viņš lēni sojoja tālāk.