Nabaga nerrs! Viņš nedzirdēja, par ko abi sarunājās. Viņš domāja savu domu: Andrim ar Annu bijusi slepena satikšanās.
Andris sasniedza Miheja Sulca namu. Te vēl stāvēja ļaudis. Tie teica, ka karalis ar pavadoņiem aizjājis uz Svētā Jēkaba baznīcu izkvēpināt jezuītus.
Andris steidzās talak.
«Tā lieta jānokārto, kamēr vēl laiks,» viņš domāja. «Varbūt jau rit karaļa pulki dodas ceļā, un man jātiek viņiem līdz.»
Pie Svētā Jēkaba baznīcas atkal stāvēja ļaužu pulks — kā visur, kur augstais viesis parādījās. Andris nostājās pie pašām durvīm, lai karalis, ārā nākot, viņu ievērotu. Te viņš dzirdēja izskanam dziesmu un sākāmies sprediķi. To teica zviedru valodā. No laužu sarunām viņš noprata, ka baznīca atņemta katoļiem un patlaban tur notur pirmo dievkalpojumu pēc Lutera mācības zviedru galma mācītājs.
Ar nepacietību nogaidījis dievvārdu beigas, Andris vēl panāca soli uz priekšu, lai tikai valdnieks nepaietu garām, viņa nepamanījis.
Un labi bija. Gustavam Ādolfam iznākušam puisis stāvēja gandrīz vai ceļā un ar savu izturēšanos nepārprotami izrādīja, ka negrib laist karali garām neizskaidrojies.
Valdnieks, kaut gan nopietns pēc nupat uzklausītiem dievvārdiem, ieraudzījis Andri, neviļus pasmaidīja.
— Tev laikam man kas svarīgs sakāms, mans draugs?—Viņš apstājies ar patiesu labvēlību raudzījās drošajā puisī.
— Majestāt!— Andris dziļi ievilka elpu.— Els esmu pārdomājis un lūdzu atļaut man iet līdz uz poļiem.
— Labi, mans draugs!— Valdnieks vēlīgi palocīja galvu, nenozudot no sejas smīnam.— Ej un piesakies grāfa Mansfelda pulkā. Saki, uz manu ieteikšanu.— Tad viņš pagriezās pret savu pulkvedi sev blakus:— Vai ne, grāf? Sis brašais puisis noderēs mūsu pulkā?
— Jā, majestāt.— Ari grāfs Mansfelds pavīpsnāja.
Ar to Andris bija atlaists. Karalis pagriezās pret rātskungiem.
— Tagad, mani kungi, mēs aplūkosim vaļņus.
Tad, uzkāpis pievestajā zirgā, viņš ar pavadoņiem nogriezās uz Jēkaba vārtiem.
Andris, laimīgi ieguvis karaJa atļauju, taisījās doties uz pili pieteikties, kur nākas, lai tiktu pie laika ieskaitīts pulkā. Bet viņu apturēja pāters Jans, iznācis no jezuītu nama turpat netāl' no baznīcas.
— Tas kungs lai ir ar tevi, mans bērns!— Pāters svētīdams pacēla roku.
Andris, ieraudzījis jezuītu, pēkšņi atcerējās no Annas dzirdētos Mārstaļu torņinieces vārdus, ka arī pāteri bijuši klāt pie Rūtas aizvešanas, un asinis viņam sakāpa vaigos. Gandrīz naidīgi viņš uzlūkoja Janu, atbildēdams negribot:
— Pateicos.
— Es dzirdēju,— pāters iesāka sarunu,— ka rīdzinieki tevi un tavus draugus izstūmuši.
— Tā bij.
— Ai, šie apstulbušie ļaudis! … Bet zviedri, liekas, labāk izturējās pret jums?
— Karalis mūs pieņēma savā dienastā.
— Labi darīts. Viņa majestāte Gustavs Ādolfs ir saprā* tlgs valdnieks . . . Un tagad jūs paliksat Rīgas pils garnizonā?
— Nē, es došos līdz uz Poliju.
— Lūk, kā! Tātad karalis negrib jūs te atstāt? Tur tev būs grūtas dienas.
— Es labprātīgi eju līdzi zviedriem!— Andris dusmīgi I iesaucās, raudzīdamies pāteram acīs.— Els uzmeklēšu savu
līgavu, kuru jūs man nolaupījāt, lai ta kur būtu noslēpta!
Pāters Jans, visu sarunas laiku brīnījies par puiša strupajām atbildēm un neparasto skarbumu, pārmetoši saņēma rokas.
— Mīļais bērns, es nesaprotu, par ko tu runā. Kas tavu līgavu nolaupījis?
— Pans Zavackis. Ar jūsu, pāteru, palīdzību.
— Dievs augstais! Ko tu runā? Pans Zavackis dienas četras atpakaļ pats aizbēga uz Varšavu, kad nejutās te vairs drošs, redzēdams, ka Rāte grib Rīgu atdot zviedriem.
— Jā, bet viņš aizveda līdzi Rūtu.
— Tā ir maldīšanās, mans bērns. Viņam bij diezgan pūles izvest cauri ielencējiem savu slimo māsasmeitu, kura neparko negribēja palikt pie zviedriem.
— Kā? Tā meitene, kura nestuvēs esot ielikta laivā pie Mārstaļu bastiona . ..
— Tā bija pane Jadviga, Rīgas pils pārvaldnieka māsasmeita.
Andrim kā smags akmens novēlās no sirds.
— Patiesi, pāter Jan?
— Dievs mans liecinieks, tā tas bija, dēls!
Andris, no prieka apmulsis, noliecās pie pātera rokas.
Tanī bridi pienāca arī Pēteris ar Ērmani. Pēdējais, kā
katolis, uz jezuīta sveicienu bijīgi noskūpstīja tā roku. Pēteris sekoja drauga priekšzīmei aiz cienības pret garīdznieku, lai kādas konfesijas tas būtu.
— Cik labi, draugi, ka jūs vēl satieku pirms šķiršanās! — pāters teica.— Saņemiet manu atvadīšanās svētību un kalpojiet jaunajam Rīgas kungam tikpat centīgi, kādi bijāt Polijas karalim.
Pāters sirsnīgi nosvētīja puišus.
— Vai tu, cienījamo tēv, atstāj Rīgu?— Ērmanis jautāja.
— Jā, mans bērns. Mums visiem jādodas prom, jo mūsu svēto ticību Rīgā vairs necieš. Svētā Jēkaba baznīcā jau sludina Lutera mācību, un vēl šodien mums jānodod citas ēkas un mantas.
— Tad jūs dosaties uz poliem?
— Rīga mums jāatstāj jau rīt, bet mēs izlūdzāmies atļauju kādu laiku dzīvot ārpus mūriem, kamēr nokārtojam visu. Mums ierādīja to zāļaino sēkli, kas šopavasar izcēlās Daugavā.
— Tā ir nogrimusī un atkal pacēlusies Mūksala,— Ērmanis, labs Daugavas pazinējs, paskaidroja.— Pusgadusimteni atpakaļ tā esot plūdu nogremdēta.
— Jā, tur mēs kādu laiciņu apmetīsimies.
Pāters Jans atvadījās.
— Mēs tevi meklējām, Andri,— teica Ērmanis.— Mūsu draugs Svens šodien aicina mūs dzīrēs. Rīt viņam varbūt būs jau jāatstāj Riga.
— Jau rit?— Andris uztraucās.— Un tu arī, Pēter, iesi līdz?
— Nē, es palikšu te,— Pēteris atbildēja mazliet sveši.
— Vai dieniņ! Tad es esmu pārsteidzies!— Andris nelaimīgs teica.— Es nupat izlūdzos karalim ņemt mani līdz.