— Kāpēc?— Pēteris iejautājās.
— Ak, Dievs! Anna domāja, ka Rūta aizvesta uz poliem, un es gribēju doties turp viņu meklēt.
— Vai par Rūtu tu šorīt runāji ar Annu?— Pēteris, atguvis cerības, nenovaldījās.— Vai Rūta nozudusi?
— Jā, un es, visur viņu izmeklējies, beidzot griezos pie Annas. Viņa maldijusies. Rūtai vajag būt tepat Rīgā. Bet man nu jādodas uz poļiem, kā ar karali nolīgām! Ak, Dievs!
— Sis līgums jāatcej!— Ērmanis sparīgi noteica.
Andris smagi nopūtās. /
— Kā lai es atkal atsaucu to, ko norunāju ar karali? Ko viņš domās par mani?
— Es to lietu nokārtošu tavā vietā,— Ērmanis uzņēmās.— Man tas nebūs tik grūt' kā tev. Ejiet vien uz pili pie Svena. Es uzmeklēšu karali. Viņš patlaban apskata vaļņus.
Laivinieks ātriem soļiem devās prom uz Jēkaba vārtiem.
Gustavs Ādolfs patlaban bija te un, iedziļinājies apcietinājumu plānā, deva rātskungiem dažus norādījumus.
Ērmanis, uzkāpis uz bastiona, nostājās lidzās augstmaņiem. Tā kā visi viņu pazina kā valdnieka «draugu», tad neviens to neraidīja prom, bet tikai smaidīdami saskatījās.
Karalis nevijus pacēla acis, ieraudzīja smīnošos karavadoņus un pamanīja arī viņu jautrības iemeslu.
— Nu, draugs,— karalis, traucēts darbā, mazliet zobgalīgi uzsauca Ērmanim,— tev, bez šaubām, Joti svarīga lieta tieši pie manis?
— Jā, žēlīgais lielskungs!— Ermanis teica svarīgi.— Es atnācu lūgt atcelt jūsu norunu ar Andri.
— Ar tavu jaunāko draugu?
— Jā, augstais lielskungs.
— Un ko viņš liek man ziņot?
— Viņš lūdz to atstāt te, Rīgā.
Augstmaņi ar pūlēm valdīja smieklus. Arī karalim gribot negribot bija jāpasmaida.
— Labi!— viņš teica.— Bet turpmāk, kad atkal viens vai otrs pārdomāsat citādi, nenāciet pēc katra jauna nolēmuma pie manis. Man te būs jāpaliek apmēram kāda nedēja. Kad došos projām, tad paziņojiet man savu galīgo vēlēšanos. Uņ notiks tā, kā gribēsat.
— Tas ir prātīgi izdomāts, augstais valdniek!— Ērmanis izteica savu atzinību un, kareiviski atvadījies, steidzās pie Svena un draugiem.
28. nodaļa — NEMIERĪGAS SIRDIS
Rīgā sākās jauna rosība un dzīvība pēc grūtajiem kara un posta mēnešiem. Gustava Ādolfa sapieri ķērās pie vajņu un bastionu izlabošanas, rīdzinieki laboja sašautos namus, atjaunoja Daugavmalas tirgu, ārpilsētnieki sāka atkal iebūvēties vecajās drupās, zemnieki atgriezās savos laukos, laivinieki ierīkoja jaunu plostu pār Daugavu. Atjaunojās satiksme. Pat pāris Rīgas kuģu iebrauca ostā, kad Daugav- grīvas cietoksnis bija padevies. No pilsētas bagātajām noliktavām Rāte sūtīja smagi piekrautus ratus ar pārtiku zviedru karapulkiem viņu nometnēs. Zviedri atkal ieveda un nostādīja uz vaļņiem daju no saviem aplenkšanas dižgaba- liem sašauto un sabojāto vietā.
Jaunieceltajam pils komandantam bija pilnas rokas darba, rakstot drošibas grāmatas izceļotājiem poļiem un viņu piekritējiem. Arī visi katoļu baznīcas pāteri ar saviem ļaudīm atstāja Rīgu un devās uz Poliju. Tikai Jans un Gregorijs ar dažiem ļaudīm, izdabūjuši karaļa atjauju, apmetās uz jaunās salas, lai no šejienes nokārtotu savas prasības par zaudējumiem, kādi cēlušies dažu neapstrīdamu katoļu baznīcas īpašumu atsavināšanas lietās. Neatlaidīgi līdz pēdējam, ar jezuītiem piemītošo pienākuma apziņu, ietiepību un izturību viņi panesa naidīgo luterāņu zobgalības un uzbrukumus, uzcēla uz salas sev mitekli un gaidīja lietas izšķiršanu Rātes tiesā, kaut gan tās lēmumu tagad jau iepriekš katrs varēja paredzēt.
Deviņas dienas pēc Rīgas padošanās, t. i., 25. septembrī, Gustavs Ādolfs pieņēma rīdzinieku uzticības apliecinājumu. Vispirms maģistrs Hermans Samsons noturēja Svētā Pētera baznīcā aizgrābjošu sprediķi, veltītu Rīgas pāriešanai Zviedrijas sardzībā; tad visa pilsēta sapulcējās Rātslaukumā, kur uz sarkanas vadmalas drapēta paaugstinājuma zviedru karalis zem klajas debess pieņēma pilsoņu un Rātes zvērastu. Pēc tam vecākais birģermeistars Niklāvs Eks pasniedza karalim uz zīda drānas pilsētas atslēgas un atkal saņēma tās atpakaļ no viņa majestātes rokām. Tad karalis apstiprināja pilsētas privilēģijas — Corpus privilegiorum Gustavianum.
Nākošā rītā sakustējās visa zviedru nometne ap Rigu. Pulks pēc pulka, eskadrons pēc eskadrona, baterija pēc baterijas virzījās uz Daugavu un cēlās pāri gan uz plostiem, gan laivās. Beidzot arī viņa majestātes grāfa Mansfelda leibpulks atstāja pili. Svenam, atvadoties no saviem Rīgas draugiem, acis kjuva valgas.
Viņš nevarēja parunāt un teica tikai vienu vārdu:
— Mēs kādreiz vēl tiksimies!
Tad, nokomandējis savu rotu, mierīgi un cēli izveda to Daugavas krastā.
Arī Gustavs Ādolfs ieradās pilī, lai pirms prombraukšanas vēl apspriestos ar jauniecelto Rīgas un arī vēl iekarojamās Vidzemes gubernatoru — savu valsts mantzini Kasparu Krūzi. Kaut gan aizņemts ar pilsētas lietu kārtošanu un gaidāmām kaujām ar poliem Kurzemē, uz kurieni vispirms bija nolemts doties, viņš neaizmirsa pat savus «draugus» Pēteri, Ērmani un Andri un, saskatījis tos pils pagalmā, pamāja labvēlīgi ar galvu.
Puiši sveicināja kareiviski braši.
— Vēl jums pāris stundas laika pārdomāt!— karalis smaidīdams viņiem uzsauca.— Tad ierodaties pie rātsnama. Kad jāšu garām, pateiksat man savu galīgo lēmumu: palikt pilī jeb nākt ar mani. Tikai ņemiet vērā: tad vairs nekā grozīt nevarēs.
Pievakarē atkal Rātslaukums un ielas no Miheja Sulca nama pildījās ļaudīm, pavadot valdnieku. Rātskungi no pilsētas nama balkona atvadījās kailām galvām. Meitenes kaisīja uz ceja ziedus. Pūlis sauca laimes karā.
Gustavs Ādolfs mazā pavadoņu pulciņa priekšgalā kaut ko meklēja acīm, pāris reizes pat seglos stāvus piecēlies. Tad viņš pamanīja pie Sāļu ielas stūra Pēteri, Andri un Ērmani.