— Nu? Paliekat?
— Jā, majestāt!
Puiši saprata gan, ka karalis mazliet par viņiem zobojas. Bet katram bija savs sirds iemesls, kura dēļ tie lab- prat panesa šo labsirdīgo smīnu un no sirds domāto labvēlību.
Zviedru karaspēkam atstājot pilsētu, tā nebūt nelikās tukšāka. Triju priekšpilsētas nometnē atstāto pulku karavīri klīda pa tirgu, laukumiem, ielām. Lielos baros ieradās attālāko apvidu zemnieki ar labību, lopiem. Ik dienas jauni kuģi iebrauca ostā. Pilsētā bija miers, bet dzīve ritēja straujāk kā parasti miera laikā, jo apkārtnē sāka sabiezēt kara mākoņi, tā izceldami jau negaisu pārcietušo un jaunus dzīves spēkus atguvušo Rīgu.
Pēterim, Andrim un Ērmanim bija brīvas dienas, kamēr pils komandants formēja savu garnizonu. Ermanis, izkaulējis trīskārtīgu maizes devu, ēda un gulēja vai arī izbrauca Daugavā uz zveju. Pēteris bieži pievakarē nostaigāja uz Mārstaju ielas kazarmēm papļāpāt ar bijušiem karabied- riem; bet atpakaļceļā viņš arvien meta līkumu gar Peitava torni un, palēninājis soļus, nenolaida skatu no apgaismotā torņa lodziņa arī vēl tad, kad bija jau krietnu gabaliņu tam garām pagājis.
Andra dienas skrēja pārāk ātri; vismaz viņam tā likās. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš klejoja pa ielām, raudzīdamies un taujādams pēc Rūtas. Kāda vecene teicās redzējusi mācītāja Samsona kalponi ievainotu uz nestuvēm. Divi zemnieki viņu nesuši uz Jaunā nama pusi, un kāds melngalvis viņu pavadījis. Andrim jau agrāk bija ienācis prātā, ka Rūta apšaudīšanās laikā, kamēr viņš ar biedriem atradās zviedru nometnē, varētu būt ievainota. Viņš jau bija izstaigājis visus slimo kopšanas namus, vērojis un taujājis, bet nekur nezināja par ievainotu jaunu meiteni; arī neviens kapracis neatcerējās karalaikā apbedījis tādu. Daudz kritušu pilsoņu un karakalpu bij atdots zemes klēpim, arī dažas vecas sieviņas, bet jauna neviena nebij mirusi pēdējos mēnešos.
Pavisam dīvaina bija Rūtas pēkšņā nozušana, bet Andris vēl nezaudēja cerības kaut ko izdibināt.
Drīz pēc tam, kad Gustavs Ādolfs atstāja Rīgu, atsevišķi poļu pulciņi sāka darboties, uzbrukdami, dedzinādami un laupīdami miestos, muižās, zemnieku sētās Rīgas tālākā apkārtnē. Šādas ziņas atnesa izbēgušie zemnieki no Ikšķeles, Juglas, Doles. Tanī pat laikā Kristaps Radzivils ar taurētāju atsūtīja uz Rīgu pārmetumu un draudu pilnas vēstules Rātei, Miheļam Sulcam un Jakobam de la Gardijam, kura pulks stāvēja nometnē pie Rīgas. Sīs vēstules Rāte nogādāja Gustavam Ādolfam uz Kurzemi, kurš patlaban bija ieņēmis Jelgavu.
Rīgas pils komandants, drošsirdīgs, enerģisks virs, lai kaut cik nodibinātu drošību apkārtnē un dotu atsparu laupītājiem, noorganizēja nelielu karakalpu pulciņu, kuram bija jāuzrauga tuvākie celi. Svens Horns, uzturēdamies pilī, bija komandantam daudz stāstījis par saviem draugiem rīdziniekiem un bez gala tos salielījis. Tā ka patlaban komandantam vajadzēja krietna kapteiņa jaunai kareivju nodaļai, tad viņš padomāja par trim puišiem, sevišķi par Pēteri. Tomēr, pats nepārliecinājies par. viņa spējām, neuzdrošinājās paaugstināt dienastā vienkāršo zemnieku un tādēļ pirmā sirojumā izjāja pats nodaļas priekšgalā, nepacietīgi raudzīdamies apkārt, vai kur nemanīs ienaidnieku, lai redzētu trīs draugus kaujā.
Viņi jāja pa Daugavas krastu uz augšu, uz Ikšķeles pusi, kur, kā gadījās dzirdēt, apmetušies poļi.
Bet pienāca palaunadža laiks; neviena ienaidnieka nemanījušiem vajadzēja griezties atpakaļ. Viņi izjāja cauri meži- ņam uz galveno Kokneses ceļu. Te tie sastapa zemnieku, kurš pastāstīja, ka nesen liela poļu un kazaku nodaļa pajājusi garām Rīgas virzienā.
— Cik cilvēku tur varēja būt?— komandants apjautājās.
— Tā ap pusotra simta,— zemnieks aprēķināja.
Komandants kļuva domīgs un pārlaida skatu pār savu nelielo karakalpu nodaļu. Tad viņš pamāja Pēterim.
Tas piejāja klāt.
— Ko kapteinis pavēl?
— Es gribētu dzirdēt tavas domas, puiš: vai mēs ar saviem piecdesmit vīriem varētu uzdrošināties uzsākt cīņu pret trīskārt stiprāku pretinieku?
— Jā, kaptein.
— Bet es gribētu arī uzvarēt šai cīņā.
— Citādi tas nemaz nedrīkst būt.
— Kā tu domā to izvest?
— Mums ienaidnieks jāpārsteidz.
— Bet ja neizdodas pārsteigt?
— Tad gan grūt' galvot par drošu uzvaru.
— Tātad viss atkarājas no pēkšņa, negaidīta uzbrukuma?
— Tikai tā, kaptein.
Komandants, apmierināts ar atbildēm, paraudzījās stingri puisī.. Jā, tas derētu par sirotāju vadoni. Un patlaban ir izdevība izmēģināt.
Viņš sadalīja savu nodaļu divos pulciņos, viena vadību paturēdams sev un otru uzticēdams Pēterim. Tad norunāja sekot poļiem un atceļā tos pārsteigt kaut kur krustceļā vai meža līkumā.
Bet iznāca citādi.
Stundas ceturksni pajājuši, viņi aiz klajākas vietas ieraudzīja poļus. Ātri noslēpušies mežā, viņi novēroja.
Poļi bija saskatījuši tālumā kādu muiželi un apspriedušies pilnos auļos drāzās turp.
— Kaptein!— Pēteris piejāja klāt komandantam un teica ciņas kāres uztrauktā balsī.— Poļi dodas izlaupīt muižu. Mežs tur pieiet diezgan tuvu. Pa mežu mēs varam nemanīti tiem uzjāt virsū.
— Tev taisnība! Uz priekšu!— kapteinis nokomandēja.
Rīdzinieki sasniedza meža malu, nedaudz simtu soļu no
muižas, caur kuras jumtu jau izšāvās liesmas. Durvju priekšā gulēja nogalinātie kungi un kalpi.
— Kaptein!— Pētera balss drebēja.— Ļauj man vienam ar saviem vīriem iebrukt muižā.
— Kāpēc?
— Man būtu žēl, kad viens vienīgs no šiem laupītājiem izspruktu dzīvs. Tādēļ drošāk būtu, ja tu bēgošos sagaidītu še, ka neviens neatgriežas pie savējiem.