— Ļoti labi!— komandants piekrita.
— Uz priekšu!— Pēteris izvilka zobenu un brāzās pāri klajumam savu ļaužu priekšgalā.
Kapteinis no mežmalas varēja pārredzēt visu pagalmu un trako kautiņu, kas tajā norisinājās. Viņš bija Svena Horna draugs, daudzas reizes bija redzējis to kaujās — zobena cīņās — un tā sajūsminājies, viņā raugoties, ka, aizmirsis pats sevi un apkārtni, ne vienu vien reizi tikko nekrita par upuri savai sajūsmai. Bet patlaban redzētais nebij ne ar ko salīdzināms. Radās tāds iespaids, ka Svens pret Pēteri ir tikai iesācējs. Vienkāršais, neveiklais karakalps kā uz burvību likās pārvērties pašā sātanā. Rietošās saules pēdējos staros muižas pagalmā šaudījās zibeņi ar tādu ātrumu, ka lūpas nespētu viņus skaitīt. Arī cīnītāja smagais karazirgs, pārdabīga spēka griezts un vadīts, nespēra nevienu lieku soli, kur jātnieka asmenim būtu jāšķeļ tukšs gaiss. Un, lūk, ar simts zibsnījieniem muiža bija atbrīvota no laupītājiem. Pagalms pilns liķu; atlikušie paglābušies poļi gan zirgos
. . . karakalps kā uz burvību likās pārvērties pašā sātanā.
tikuši, gan tāpat kājām nāves bailēs skrēja pāri laukam, kur tos uzveica komandants ar saviem ļaudīm. Nevienu nesaudzēja.
Cejā uz Rīgu komandants laiku pa laikam pameta gandrīz baigā bijībā slepenu skatu uz Pēteri, kurš atkal jāja karakalpu pulkā kluss un saducis, it kā visu dienu būtu bezdarbībā garlaikojies. Par ko patlaban domāja šis vienkāršais Kurzemes zemnieks un reizē varenākais cīkstonis — varbūt visā pasaulē? Ak, tā bija torņinieka Angera Anna.
Tikai tagad kapteinis iedomājās, ka nemaz nepamanijis cīnāmies citus savus vīrus, kuri arī katrs vismaz pāris poļus nostiepa gar zemi. Jā, šis Pēteris būs ceļu apsardzības nodaļas pavēlnieks. Un — ak, Dievs, kāda spoža nākotne tam vēl var atvērties!
29. nodala NEUZVEICAMIE
Astoņus mēnešus jau Rīga atradās zviedru rokās. Bij pagājusi ziema, pienācis pavasars. Uz Rigu balstīdamies, Gustavs Ādolfs pamazām veica savu Polijas sakaušanas plānu. Jau pagājušo rudeni ieņēmis Jelgavu un atstājis tur pietiekoši karaspēku, kas spētu aizstāvēt šo svarīgo Kurzemes priekšējo cietoksni, viņš pa ziemu pārcēla karadarbību uz Vidzemi un ieņēma to līdz pašai Tērbatai. Tā ka karaļa plašajiem nodomiem bija dārgs katrs pulks, katra rota, tad viņš noņēma pēdējos karapulkus no Rīgas nometnēm, atstādams pilsētas aizsardzībai tikai nelielo pils garnizonu un kapteiņa Salderna rīdzinieku karakalpus.
Tiem nu bija grūtas dienas, atvairot uzmācīgos poļu sirotājus, kuri dažreiz nekautrējās rādīties pat pie pašiem ārpilsētas nocietinājumiem, kur tos, kā pienākas, saņēma ceļu apsardzības pulciņš kaprāļa Pētera vadībā. Sados gadījumos Svētā Pētera baznīcas tornī zvanīja trauksmi un pilsoņi atstāja darbu, lai no vaļņiem noskatītos izveicīgā pārdrošnieka varoņdarbos. Pētera jātniekus ļaužu mutē dēvēja par neuzveicamiem.
Tā arī šodien, jaukā maija mēneša vidū, ieskanoties trauksmes zvanam, amatnieki atstāja savas darbnīcas, tirgotāji savus veikalus, rātskungi sēdes, strādnieki savus nesamos un steidzās uz Daugavmalas mūri.
Te bija ko redzēt.
Viņā pusē Daugavai pie Sarkanā torņa rīdzinieku jātnieki cīnījās pret četrreiz lielāku poļu pārspēku. Gaišajā, saulainajā dienā varēja labi pārredzēt ciņas lauku, kur knakšķēja pistoļu šāvieni un iemirdzējās zobenu asmeņi, gāzdami no segliem pretinieku.
No sākuma pārsvars bija rīdzinieku pusē, jo Pēteris, allaž uzticīgs savai taktikai — uzbrukt pēkšņi un negaidīti, bija pārsteidzis tuvojošos poļus. No izsūtītiem izlūkiem dabūjis zināt par ienaidnieka tuvošanos Sarkanā torņa virzienā, viņš ar savējiem bija iejājis Mārupītē un te, krastmalas krūmāju noslēpts, pielaidis poļus pavisam tuvu. Tad pēkšņi kā viens visi jātnieki atradās krastā un apjukušie ienaidnieki nāves pļaujā gāzās no zirgiem.
Attapušies poļi drīz sakārtoja savas izjukušās rindas, un sākās kārtīga cīņa vīram pret viru, zirgam pret zirgu. Gan jaunās polu rindas ārdīja Pēteris, spraukdamies kā ķīlis pretinieķu pulkā, bet tas atkāpdamies atkal ieslēdza rīdzinieku rindas. Nu Pēterim nācās atstāt burzmu un sargāt flangus. Tā kauja drīz pārvērtās vienā jucekli, izplezdamās plašumā pa visu Daugavas krastu.
— Lai Dievs stāv klāt šiem vella kapiem!— Kā sirsnīgā lūgšanā saņēma rokas kāds pavecāks amatnieks — kalējs, puišu cīņas biedrs Rīgas aplenkšanas dienās uz Smilšu bastiona, kurš jau toreiz bija viņus aizstāvējis pret pārējo māņticīgajām paļām.— Lai Dievs stāv viņiem klāt!
— Kad tevi!— iesmējās viņa kaimiņš, seglinieks.— Kur tad tādas lietas redzētas!
— Kas tad?— neattapies jautāja kalējs.
— Nu, ka Dievs stāvēs klāt vella kalpiem!
— Ak, ne tā es domāju,— kalējs sevi pārlaboja.— Vārds «vella kalpi» vēl palicis visai pilsētai mutē, kaut gan neviens prātīgs cilvēks tām blēņām vairs netic, ko māņticīgie melšas par viņiem samuldējuši. Tā arī man šis nosaukums pēc paraduma paspruka, nepadomājot par tā nozīmi.
— Tā nesaki vis. Vēl atradīsies ļaudis, kas patiesi tic, ka Pēterim, Andrim un Ērmanim ir sakari ar Nelabo, jo tie veic tādus darbus, kas vienkāršam mirstīgajam nav pa spēkam . .. Lūk, paraugāties tikai, kā tur tas viens jātnieks triec Daugavā pusduci pretinieku. Tas ir Pēteris! Vai dieniņ, man te, no mūriem noskatoties, auksts pārskrien pār muguru! . ..
— Lai nu kā, draugi,— sarunā iejaucās trešais amatnieks,— bet šie trīs puiši ir mūsu glābēji. Ja viņi ar saviem ļaudīm ik dienas nekapātu poļu sirotājus, tad varbūt patlaban poļi ciešā ķēdē atkal ieslēgtu Rigu un grautu no baterijām mūsu vaļņus un namus. Gustavs Ādolfs, mūsu jaunais kungs, kā dzird, esot Zviedrijā, vācot jaunus spēkus, lai dotos uz Varšavu. Tātad, ja mēs ik svētdienas baznīcās lūdzam Dievu to Kungu, lai viņš sargā un glābj pilsētu, un ja patiesi redzam drošsirdīgus un izveicīgus cīnītājus, kas nesaudzē savu dzīvību mūsu labā, tad mums jātic, ka tie ir Dieva un nevis vella kalpi.