— Tev taisnība, draugs,— seglinieks no sirds piekrita.
Citā pulciņā jauni amatnieku zeļļi pilnu muti jūsmoja par cīnītājiem, ar aizraušanos sekodami kaujai.
— Skat, skat! Nu visa burzma sadalījusies trīs grupās. Tur, tālākā barā, Pēteris viens pats cērtas pret pāris desmitiem polu. Un te, tuvāk pie torņa, Ērmanis turas ar saviem zvejniekiem.
— Jā, tiem iet grūt'. Es varu derēt, ka viņš drīz sāks mukt.
— Nudien, tāds viņa paradums: kad ar zobeniem vairs nespēj atkauties, tad aizbēg tālāk, kur gadās paķert smagāku sitamo, baļķa galu vai.. . Un tad lai Dievs pasarg no viņa sitieniem!
— Jā, tad dusmās viņš pārspēj pats sevi.
Atvērās Mārstaļu vārti, Daugavmalā izsteidzās karakalpu nodala un skrēja uz laivām.
— Lūk, ari Salderns dodas mūsējiem palīgā!
— Velti! Kamēr viņš tiks pāri, poļi jau būs sakauti.
Ari no pils steidzās laukā musketieri un sēdās laivās.
— Un tur, rau, Ermanis ar saviem zvejniekiem mūk uz torni!
— Nu būs kāds joks! Ar baļķa galu varbūt.
Patiesi, tāds joks bija Ērmanim prātā. Nespēdams vairs atkauties, viņš uzsauca savējiem sekot, un visi joņos laida aiz torņa, kur viņam bija piesliets jau laikus noglabāts krietns siena bomits, kas, kā parasts, laivinieka rokās strādāja brīnumdarbus. Atri to paķēris aiz torņa, viņš grieza spēji apkārt zirgu un sāka slānīt poļus, kuri paši uzjoņoja virsū sitienam. Pa tam pārējie Ērmaņa biedri, apjājuši tornim apkārt, bruka poļiem mugurā.
— Nu cīņa izšķirta!— iegavilējās amatnieku zeļļi uz pilsētas mūra.
— Vēl Andrim var iziet slikti.
— Ak, ko? Tas zobenu cīņā drīz varēs sacensties ar Pēteri, kurš ik dienas viņu māca un rāj.
— Man liekas,— viens no zeļļiem teica mazliet klusāk, lai citi — sveši ļaudis nedzird,— Pēteris tik daudz ap Andri neņemas vis tādēļ, lai patiesi izmācītu visus cīkstoņu atvēzienus un cirtienus, bet gan cenšas novērst viņa domas no tā līgavas.
— Kas tad ar viņa līgavu īsti ir?
— Kā? Tu nezini?
— So to pa ausu galam esmu dzirdējis. Tā kritusi pa Rīgas apšaudīšanas laiku.
— Nē, nē. Tā nozudusi bez pēdām pašā Rīgā.
— Kad tevi! Tas jau izklausās pēc burvībām.
— Un ir ari tā. Nabaga zēns jau no pagājušā rudens meklē un klaušina ik ieliņā, ik nama priekšā pēc savas Rūtas — tā viņai vārdā —, bet bez kādiem panākumiem.
— Bet kur tad viņa varētu tā apslēpties, ka neviens nekā nezin?
— Runā, ka viņu kāds bagāts kungs iemīlējis un atvīlis nabaga puisim. Un tura slepenībā apslēptu.
— Nu, tad Andris gan reiz viņu saodīs un meitene nāks pie prāta, ka brašais, skaistais puisis ir vairāk vērts par kāda bagāta kunga naudas maisiem .. . Lūk, lūk! Nu jau poli bēg!
— Jā, pamanījuši tuvojamies Salderna ļaudis laivās . . . Rau, tas ir Pēteris un Andris, kas vēl dzenas pakal kapājot un cērtot!
— Patiesi: neuzveicamie! Labāku pasaukumu viņiem nevarētu izdomāt.
— Neuzveicamie! Neuzveicamie!— pa visu mūri no pulciņa uz pulciņu nošalca apbrīnojuma un atzinības šalka.
Abi jātnieki, atstājuši pakaļdzīšanos laimīgi izbēgušajām poļu eskadrona atliekām, atgriezās uz kaujas lauka, kur citi jau pievāca kā savus, tā naidnieka ievainotos un nesa uz laivām Mārupītes iztekā. Pārējie pievāca kara laupījumu, ieročus, kritušo zirgu seglus un citu, kam kāda vērtība. Kritušajiem poliem turpat raka milzīgu bedri, bet savējos guldīja laivā, lai apbedītu pilsētas kapos ar baznīcas svētību. Zirgus saveda uz plosta.
Starp skatītājiem uz mūra bija ari daži jauni melngalvji. Tie, iztraucēti vīna pagrabiņā, ieradās te mazliet iereibuši, un tā viņu valodas, kaut gan tikai pašiem sev domātas, tomēr pagadījās mazliet skaļākas, kā parasts.
— Apbrīnojami puiši!— teica viens no viņiem.
— Jā,— otrs piebalsoja,— tādu veiklību un drošsirdību es nekur vēl neesmu redzējis.
— Bet visbrīnišķīgākais ir tas,— iebilda trešais, gan jauneklīgi turēdamies, bet jau krietni gados,— ka viņi nemaz neguļ pa naktīm un dienu jūtas spirgti un spēcīgi.
— Kā tā? Neguļ?
— Jā. Es runāju par to jaunāko, Andri.
— Ak tā? Tas meklē savu pazudušo līgavu.
— Hi, hi, hi, jā!— vecais jauneklis viltīgi iesmējās. — Viņš pat uzkāpj namos pie dzīvokļu durvīm apjautāties. Jau pirms saules lēkta viņu redz staigājam, un vēl tumsā tam nav miera. Un neviens cilvēks nezin, kur tā skuķe apslēpta.
— Varbūt viņas sen vairs te nav.
— Tepat vien ir.
— Kā tad neviens nekā nezin?
— Neviens? Ir ļaudis, kas zin.
— Bet tu, lūk, nezini.
— Hi, hi, hi, tikai es to zinu.
Netālu melngalvjiem aiz muguras stāvēja divas meičas. Visu laiku vērīgi klausījušās iereibušo tirgotāju kundziņu sarunā, viņas pēkšņi kā odzes dzeltas sarāvās un apgriezās.
Tās bija Angeru Anna un ķestera Lēne.
— Nu, kur tad viņa tik droši ir noslēpta?— viens no jaunajiem melngalvjiem, ieinteresēts par meitenes dēkaino nozušanu, jautāja vecākajam.
— Pārdaugavā. Vella muižiņā.
— He, he, he!— iesmējās abi jaunākie melngalvji.— Ma- ' tīsa Bērensa muižiņā! Tādēļ mēs nesapratām, kādēļ pēdējā laikā viņš tik maz redzams vīna pagrabiņā . .. Bet klusu! . . .
Jaunie melngalvji, pamanījuši tuvumā abas meičas, pagāja tālāk, aiz piedurknes pavilkdami līdzi vecāko — pļāpu.
Anna nedzirdeja, ko jaunie tirgoņi tālāk runāja. Bet viņai pietika, zinot Rūtas slēptuvi. Pārdaugavā. Vella muižiņā. Uz turieni veda meža ceļš gar Māras ezeru. Tātad tā bija melngalvja Bērensa īpašums vai arī nomas muiža. Bērensa vārdu Anna arī bija dzirdējusi. Ermanis to kādreiz bija pieminējis, stāstīdams par savām derībām dzeršanā un ēšanā ar Kurzemes muižnieku.