Lēne, kā likās, nebija lāgā sadzirdējusi svarīgo atklājumu.
Kad Anna viņu saņēma un veda lejā no mūra, ķestera meitas sejā bija dziļākā vienaldzība.
— Ko tu saki par jaunajām ziņām?— Anna uztraukta viņai jautāja.
— Par kādām ziņām tu domā?— Lēne pavisam sveši un vēsi atjautāja pretim.
— Nu, par Rūtu.
— Ko tur lai saku? Lai viņa slēpjas, kur grib. Andris piegriezīs vairāk vērības mums.
— Bet Lēne!
— Es nesaprotu, kas mums par daļu, ja tai meičai kāds melngalvis patīk labāk.
— Bet Andris viņu mīl. Viņš naktis neguļ, to meklēdams.
— Es arī mīlu Andri! Un tu ari.
— N-jā .. .— Annai vārds aizspiedās kaklā. Tad viņa kļuVa ļoti nopietna un sirsnīga.— Lēnīt, ja cilvēku mīl, tad nedomā par sevi. Tad viss jāziedo viņa labā. Mums jāpastāsta Andrim, ko dzirdējām.
Lēne viltīgi pavīpsnāja.
— Es domāju, ka nevajag viņam sagādāt liekas sirdssāpes, atklājot, ka viņa līgava iemīlējusi kādu citu.
— Nē, nē!— Anna domīgi raudzījās sev priekšā pa ielu.— Tā tas nevar būt. Rūta mīl Andri, un, bez šaubām, viņu ar varu un viltu tur gūstā.
— Mani gan neviens ar varu nevarētu noturēt,— ķestera meita vīzdegunīgi iebilda.
— Tā nerunā!— Anna norāja draudzeni.— Varbūt viņa, nabadzīte, dienām un naktīm ilgojas pēc Andra, bet netiek prom. Varbūt viņai iestāstīts, ka Andris kritis, kad to ar Pēteri un Ērmani padzina no Rīgas ienaidnieku nagos. Iesim Daugavmalā, sagaidīsim puišus atgriežamies un pastāstīsim tiem priecīgo ziņu. Viņi visi priecāsies, ka uzietas Rūtas pēdas.
Lēne nekā neteica. Par kaut ko Joti nopietni pārdomādama, viņa gāja līdzi draudzenei laukā pa Mārstaļu vārtiem un apstājās Daugavas malā, gaididamas laivas.
Ari Anna kjuva domīga. Viņas skaistajās acīs iemirdzējās kāda apņēmīga doma. Bet tā nelikās gluži saskanam ar nupat izteikto apņemšanos. Tā kā maza viltības dzirkstelīte iemirdzējās līdz.
Salderna laivas atgriezās Rīgas krastā. Bet Pētera nodaļa un pils sargu pulciņš brauca pa straumi uz leju, uz pili.
— Ja puiši izkāps pie pils,— Anna domāja,— tad mēs viņus nesastapsim, jo priekšā ir pils grāvis uz Daugavu. Iesim labāk uz pils pagalmu.
Viņa pagriezās atpakaļ uz vārtiem. Lēne klusēdama un domīga gāja līdz.
Vārti no pils uz pilsētu allaž bija atvērti, tikai sargs ikvienam noprasīja, pie kā viņš nāk.
— Mums svarīgas ziņas kaprālim Pēterim,— atteica Anna.
Cejā Anna kā sazvērestībā iečukstēja Lēnei:
— Mēs tagad neteiksim puišiem, ko esam dzirdējušas, bet pamēģināsim pašas uzmeklēt Rūtu, pietikt viņas slēptuvē un to atvest šurp pie Andra.
— Tev taisnība!— Lēne dzīvi iesaucās.— Es arī par to domāju! Jo, redzi, ja mēs šādu darbu izdarīsim Andra labā, tad viņš sapratīs mūsu draudzību un jūtas pret sevi.
— Tā ja,— Anna piekrita, kaut gan viņas acis izteica ne gluži tādas domas.
Kad meičas ienāca pils pagalmā, Pētera neuzveicamie, pārsiedami dabūtās brūces, pārrunāja notikušo kauju pieredzējumus. Anna saskaitīja tikai četrdesmitus. Tātad desmit vīri bija krituši. Bet arī Pētera, Andra un Ērmaņa viņa te neredzēja.
— Kur jūsu kaprālis?— viņa, sirdij sažņaudzoties, jautāja.
— Un Andris?— reizē iesaucās Lēne.
— Viņi visi trīs ir pilī pie komandanta.
— Ievainoti?
— Nē. Pratina gūstekni.
Meičas atviegloti uzelpoja.
Viņas palika stāvot pagalmā, gaidīdamas iznākot puišus.
Pēc laba laiciņa parādījās Ermanis.
— Visi vīri atpakaļ uz laivām!— viņš uzsauca.
Kareivji cēlās kājās.
— Vai atkal poļi nāk?
— Vēl ne. Bet drīz būs jaunas kaujas. Nāciet!— viņš griezās ap pils stūri uz Daugavas pusi.
Karakalpi, pakampuši ieročus, sekoja.
Arī Anna un Lēne apgāja apkārt pilij.
Te krastā stāvēja vēl zirgi, nenovietoti. Tos veda atpakaļ uz plostu. Pils ļaudis stiepa no šķūņa biszāļu muciņas, ložu kastes, maizes ķlaipus uz laivām. Arī neuzveicamie sakāpa tajās.
No pils iznāca Pēteris un Andris.
Anna saviļņota tiem tuvojās.
— Uz kurieni jūs dodaties, Pēter?
Pēteris kavējās ar atbildi, izklaidīgu skatu raudzīdamies meičā. Tad teica kā negribēdams:
— Tas ir kara noslēpums. Mums jāapmetas citur.
— Vai tālu?— Annas balss drebēja.
— Nē.
— Tu pasaki mums, Pēter!— Anna pietvīka.— Varbūt mums iznāks jūs apciemot. Varbūt mums gadīsies ļoti svarīgas ziņas pastāstāmas.
— Kā? Tu gribi rriūs apciemot?— Arī Pēteris piesarka.— Nu tad,— viņš pienāca soli tuvāk un teica klusi gandrīz pie meičas auss,— nevienam nesaki: mēs noslēpsimies Māras dzirnavās. Nakti, kad neviens nemana. Poļi grib tās ieņemt un tur nocietināties. Tad mēs tos pārsteigsim un apkausim.
— Aha!— Anna čukstēja, jau tūlīt prazdama sargāt noslēpumu.
Stundas ceturksnī zirgi bij uz plosta, kareivji, munīcija un proviants laivās.
Meičas noraudzijās pakaļ aizbraucējiem dzirkstošiem skatiem. Tāpat Pēteris no laivas allaž pagrieza galvu atpakaļ uz pili. Viņa sirdī bija i skumjas, i līksme.
— Varbūt viņai gadīsies mūs apciemot,— viņa lūpas čukstēja,— varbūt viņai gadīsies ļoti svarīgas ziņas .. . Ak, Dievs, kādas var būt tas svarīgās ziņas? . . .
30. nodaļa VELLA MUIŽIŅA
Vakarā, pusstundu pirms vārtu slēgšanas, Lēne, ieradusies Rātslaukumā, gaidīja Annu, jo abas bij norunājušas šonakt doties uz Bērensa muižiņu mēģināt iekļūt pie Rūtas un to aizvest Māras dzirnavās.